Grābiens

Manas bites bija pārziemojušas! Pavasarī paliku vienu korpusu ar svaigām svaigām šūnām uz grīdiņas, bet esošo peru korpusu uzcēlu virsū. Mans aprēķins bija – lai bišu ligzda nevarētu kļūt par šauru, jo, kad viņas piepildītu augšējo korpusu, varētu mierīgi turpināt darbu uz leju, kā es biju sapratis no lasītā.

Taču stropā man bija vēl viena problēma. Toreiz, kad pārcēlu stropā spietu, kas man tajā kastē atnāca, pārliku arī tās divas līstītes, pie kurām bites bija sākušas vilkt šūnas un kaut  ko pildīt tajās. Un tā manā stropā bija divas pašu bišu savilktas un apdzīvotas kāres, ar kurām neko nevarēja iesākt. Tās bija cieši piestiprinātas pie stropa, sniedzās līdz pašai grīdiņai un nebija kustināmas. Bez tam viena līstīte bija platāka par otru, ka knapi varēju stropā sabāzt visus 12 rāmjus.

Reiz gribēju tikt vaļā no līstītes. Dodoties pie stropa biju paņēmis līdz pannu no cepeškrāsns, kur to kāri varētu uzlikt. Uzmanīgi ar nazi atgriezu abas malas un lēnām aiz līstītes cēlu ārā. Nāca labi. Tikai uz kāres bez medus un bišu maizes bija arī peri, tāpēc pēdējā mirklī izdomāju to pārlikt citā vietā – tuvāk maliņai.

Taču tūlīt ar šausmām ieraudzīju, ka mana kāre netālu no augšas pa aizvākoto medu sāk plīst.

Domāt nebija laika. Pēdējā mirklī ar abām rokām saķēru medaino masu ar visām bitēm un uz metu uz pannas, jo bites briesmīgi koda.

Tagad manā stropā visas kāres bija izņemamas un pārvietojamas. Arī medus un bišu maize ļoti garšoja, tikai peri gāja zudumā.

Ideja par apakšējo korpusu nerealizējās. Mazliet gan bites bija sākušas izvilkt šūnas un ienest medu, bet beigu beigās izvēlējās labāk aizspietot. Nodomāju – tā es saņēmu spietu un tās es viņu atdevu atpakaļ. Ej nu saproti.

Kursos pie Armanda jau viss vienkārši un saprotami. Bet, kad esi pie savām bitēm, tad reizēm nezini ko iesākt. Bet ir ļoti labi, kad ir kur ko pamēģināt.

Autors: Aivars Jenerts