Valtera Brusbārža intervija žurnālā “Bioloģiski”
Intervija
Teksts: Raivis Bahšteins
Foto: Matīss Markovskis
Politiskā gumija piecu gadu garumā
Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Brusbārdis, kurš šajā amatā pavadījis gadu, savā ziņa pats līdzinās bitei. Vienmēr steidzīgs un norūpējies par stropa (jeb biškopju saimes) labklājību. Un jo īpaši – par vides stāvokli.
Pirms intervijas Valters Rīgas lidostā nogādājis kārtējo putekšņu sūtījumu, kas ar kurjerpasta palīdzību tiek sūtīti analīžu veikšanai – lai pārbaudītu pesticīdu klātbūtni. Tāpat testē medus un nu jau arī vasku. Valters ir viens no spicākajiem prātiem Latvijā pesticīdu ietekmes izzināšanā.
Kā iepriekš izskanējis, pašmāju medus paraugos konstatēti ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu atliekvielu pārsniegumi. Atsevišķos gadījumos – ļoti lieli pārsniegumi. Šie fakti signalizē arvien skaļāk, ka pesticīdi Latvijas vidē (un cilvēkos) ir un būs sastopami arvien biežāk. Nav šaubu, ka pesticīdi tiks lietoti arī turpmāk, sarunas gaitā atzīst Latvijas galvenais biškopis, bet paliek jautājums – vai konvencionālie zemnieki šīs bīstamās vielas varētu lietot atbildīgāk? Un vēl kāds – vai Saeima turpinās nereaģēt uz pirms pieciem gadiem iesniegto iedzīvotāju iniciatīvu par pesticīdu lietošanas ierobežojumiem?
Kā jūtas bites šajā vasarā, kas lauksaimniekiem un ne tikai paliks atmiņā ar lēnu iešūpošanos, ilgstošu vēsumu un pārlieku mitrumu?
Šodien vairs nevienam nav vajadzīgi zinātniski pierādījumi, lai pateiktu, ka klimats mainās. Arī mēs Latvijā redzam, ka ziemas kļūst siltākas, bet pavasari mēdz būt vēsāki un līdz ar to – bitēm un biškopjiem sarežģītāki. Iespējams, tiem, kuri aprīlī paspēja saražot nedaudz medus, maijā to vajadzēja izmantot bišu piebarošanai, lai tās neaiziet bojā no bada. Pirmais nozīmīgais ienesums bija tikai maija beigās, un jāatzīst – lielākoties no ziemas rapša. Savvaļas teritorijās rezultāti bija švaki. Tāpēc bioloģiskajiem biškopjiem šis varētu būt īpaši izaicinošs gads. Putekšņi gan bija, bet uz lielām medus ražām droši vien nevaram cerēt. Vēlie, siltie rudeņi arī mūs ietekmē – bites jāieziemo vēlāk nekā bijām ieraduši. Līdz ar to izvēršas ļoti gara sezona varroatozei, kaitēkļiem, un tas apgrūtina bišu saimju dzīvotspēju. Mums būs stratēģiski jāpārdomā, kā turpmāk labāk nodrošināt kvalitatīvu ārstēšanas procesu un arī veiksmīgi ieziemot saimes.
Nesen sociālajās platformās klejoja sauklis, ka lēts medus nav īsts un īsts medus nevar būt lēts. Kāpēc tā ir?
Medus falsifikācija ir biškopības ēnas puse visā pasaulē. Mūs tā skar tādēļ, ka Eiropas Savienībā lielos apjomos tiek importēts apstrīdamas kvalitātes medus no trešajām valstīm. Gada sākumā mēs izziņojām savus Tartu laboratorijā iegūtos rezultātus – no 20 medus paraugiem, kas tika iegādāti vairākos Latvijas mazumtirdzniecības tīklu veikalos, tikai seši atbilda autentiska medus standartam. Vēlāk arī Pārtikas un veterinārais dienests nāca klajā ar Austrijas laboratorijā veiktu analīžu rezultātiem, kas uzrādīja līdzīgu tendenci. Pašlaik Ķīnas medus ir klāt lielākajai daļai lielveikalos atrodamā medus, kam ir norāde ES un ārpus ES medus maisījums. Paraugos esam analizējuši arī putekšņu izcelsmi un redzam, ka gandrīz visi falsificētie paraugi satur Ķīnas produktu. Šmaukšanās notiek rafinēti, nereti tie ir augstas kvalitātes medus viltojumi, kuriem tiek mākslīgi piemaisīti izcelsmes vietai atbilstoši putekšņi, jo ES likumdošana nosaka, ka putekšņi nedrīkst būt atfiltrēti un tiem jāatbilst izcelsmes reģionam. Cīņu pret falsifikāciju pirmie uzsāka mūsu kaimiņi igauņi.
Vai neraksturīgus cukurus saturošs medus tiek fasēts arī Latvijas uzņēmumos?
Ir bijuši atsevišķi paraugi ar Latvijā fasētu medu, par ko laboratorijas saka – tas nav dabisks medus. Ikvienam uzņēmējam arī Latvijā jāsaprot – pašiem jāuzņemas atbildība. Fasētāji ieved ļoti lētu produktu, ko pievieno autentiskam medum. Ja tiek maisīts ES medus ar no trešajām valstīm ievestu medu, tad risks būs vienmēr.
Vai falsificētā medus stāsts kaut kādā mērā attiecas vai var attiekties arī uz bioloģisko medu?
Domāju, ka bioloģiskajā sektorā situācija ir daudz drošāka, jo faktiski runājam par liela apjoma konvencionāla medus ieplūšanu ES, un pamatā imports notiek no divām valstīm – no Ukrainas un Ķīnas. No Ķīnas tiek ievests medus vairāk nekā 60 tūkstošu tonnu apmērā, no Ukrainas – vairāk nekā 40 tūkstoši tonnu. Taču Ķīnā ir milzīgs iedzīvotāju skaits, līdz ar to arī iekšējais patēriņš ir liels, un jābrīnās par tās kapacitāti saražot medu šādos apmēros arī eksportam. Salīdzinājumam – Latvijā saražojam aptuveni 2,3-2,4 tūkstošus tonnu medus. Kamēr kopumā ES medus jāimportē un tirgus tiek pārpludināts ar ievestu produktu, Latvijā saražojam vairāk, nekā iekšējā tirgū spējam patērēt un esam medus eksportētājvalsts. Taču medus cenu būtiski ietekmējis tas, ka ES tiek ievests pārāk liels daudzums Ķīnas medus, un sekas skar gan konvencionālos, gan bioloģiskos biškopjus.
Var spriest tā – ja cilvēks izvēlas bio medu, tad pastāv daudz mazāka iespēja iegādāties medus viltojumu.
Tā ir, bet es to pagrieztu vēl nedaudz citādāk. Svarīgi, lai arī bioloģiskā medus pircējs pievērš uzmanību medus izcelsmei un meklē uz etiķetes atzīmi, ka medus izcelsme ir Latvija vai ES. Tad pircēji var būt pavisam droši. Te gan es tiešām vairāk domāju par konvencionālo produkciju, jo bioloģiskie standarti tomēr attiecas arī uz trešajām valstīm.
Vairāku gadu griezumā analizējot izveidojušos situāciju ar pesticīdu piesārņojumu vidē, kādu redzi bioloģiskās biškopības nākotni Latvijā?
Bija liels kāpums, kulminācijas brīdī bioloģiskajā sistēmā bija iesaistījušies vairāk kā 500 biškopju. Pērn bija palikuši tikai aptuveni 130. Kritums bioloģiskajā sektorā ir ļoti būtisks, un tas lielā mērā ir saistīts ar pārmaiņām vidē. Lai gan Latvijā joprojām ir daudz meža platību un savvaļīgu teritoriju, kurās ir iespējams nodarboties ar bioloģisko biškopību, vienlaikus ir daudz sarežģītu gadījumu, kad intensīvo kultūraugu lauki ir četru piecu kilometru rādiusā no dravas novietnes. Prasības nosaka, ka konvencionālie lauki ar ziedošiem kultūraugiem nedrīkst būt mazāk kā trīs kilometru attālumā, bet bites lido arī tālāk. Nāk kontrole, tiek ņemti paraugi un biteniekam no bioloģiskās sistēmas nākas aiziet. Biškopis ir ievērojis prasības, bet bites dara pa savam. Uz labi mēslotajiem un labi nektāru izdalošajiem ziemas rapša laukiem tās vienmēr būs gatavas lidot. Bites galvenais uzdevums ir optimizēt resursus – ja ir spēcīga barības bāze, saime savu uzmanību fokusē uz to, un bioloģiskajam biteniekam nav iespēju atturēt bites no rapša lauka apmeklēšanas. Lauksaimnieki mums pārmet, ka bioloģiskajiem biteniekiem pašiem jānodrošina barības bāze. Diemžēl tam nebūs nekāda efekta, ja bitenieks savā laukā iesēs facēliju, bet bites lidošanas rādiusā būs vairāki desmiti un pat simti hektāru ziedošu rapšu. Latvijā bitēm pavasara periodā ir ļoti grūti izvairīties no ziemas rapša ienesuma. Protams, ir arī tādi bio biškopji, kas dravo dziļi mežā un kam ir izdevies atrast dravas novietnes savvaļas teritorijā. Bet kopumā lauku teritorijās ir ļoti grūti atrast vietu, kur neuzglūn piesārņojuma risks no šiem diviem populārajiem kultūraugiem – ziemas rapša un lauka pupām, kas abi ir ļoti pievilcīgi bitēm, jo ir izteikti nektāraugi. Un šajās abās intensīvajās kultūrās pesticīdus lieto diezgan daudz.
Ar ko šodien nodarbojas biškopji, kuri bijuši spiesti, ja tā var sacīt, novilkt savus bioloģiskā biškopja tērpu?
Izšķiroši svarīgs lēmums bija atļaut biškopības jomu nodalīt no pārējās bioloģiskās saimniecības. Tam bija tā jānotiek, jo vides apstākļu dēļ vairs nebija citu variantu. Ja saglabātos prasība, ka saimniecībai jābūt pilnībā bioloģiskai, tad daudzos gadījumos biškopība būtu jālikvidē. Vairāknozaru saimniecību īpašnieki tika nostādīti šādā situācijā. Kāds mēģināja turpināt, riskēt un mocīties, bet daudz pareizāk bija dot iespēju biškopības daļu izdalīt kā konvencionālo.
Lielākā daļa ir izgājuši laukā no bioloģiskās sistēmas un turpina strādāt kā konvencionālie biškopji. Jāņem vērā arī finansiālais aspekts. Bioloģiskajā biškopībā atbalsts iepriekš bija 40 eiro apmērā par saimi, kamēr konvencionālie biškopji saņēma piecu eiro atbalstu. Pēcāk bioloģiskajiem bija kritums uz 30 eiro un tagad atkal esam atpakaļ pie 40. Tikmēr tiek meklēti risinājumi, lai palielinātu atbalstu arī konvencionālajiem biškopjiem. Līdz ar to atbalsta atšķirības nebūs tik lielas.
Tomēr esmu pārliecināts, ka iziešana no sistēmas vairāk bija saistīta nevis ar atbalstu, bet ar vides aspektu un bišu vēlmi lidot uz ziemas rapsi lielā attālumā. Ja apvelkam šādu rādiusu ap katru intensīvo rapša vai pupu lauku, iezīmējas milzīga teritorija.
Līdz ar to, – ja rapsis ir tuvumā, nekur neaizbēgsi! Fenomens gan ir tāds, ka pesticīdu ietekme ir ļoti atkarīga no katra lauksaimnieka – kā viņš lieto pesticīdus, un te ir ļoti daudz faktoru. Varu minēt, ka mūsu monitoringā ir bijuši daži gadījumi, kad medus no ziemas rapša lauka ir faktiski pilnīgi tīrs. Tas nozīmē, ka ar augu aizsardzības līdzekļiem ziemas rapšos lauksaimnieks var strādāt ļoti dažādi.
Īsumā tas nozīmē – smidzināt vai nesmidzināt ziedošos laukos?
Jā, tas ir ļoti svarīgi. Esam par to runājuši ar Valsts augu aizsardzības dienestu, ka vajadzētu ieviest vispārēju ierobežojumu smidzināt dienas laikā, kad augi zied. Diemžēl atšķirībā no insekticīdiem fungicīdiem nav noteikti smidzināšanas laika ierobežojumi. Ja lauksaimnieks domā un rīkojas pēc integrētās pieejas, tad noteikti dienas laikā nesmidzinās ziedošos kultūraugos. Ja tiešām nav citu variantu un ziemas rapsī fungicīds ir jāsmidzina ziedēšanas laikā, tad ir svarīgi ievērot to, ka tas jādara vakara stundās, kad bites vairs nelido. Ja lauksaimnieks smidzinājumu veiktu, sākot no astoņiem deviņiem vakarā, negatīvā ietekme uz bitēm un biškopības produkciju būtu daudz mazāka. Arī fungicīdi ietekmē mūs – jo sevišķi attiecībā uz atliekvielu formēšanos produkcijā. Un tie skar arī bioloģiskos biškopjus – fungicīdu atliekvielas mēdz konstatēt arī bio saimniecību produkcijā. Tas ir tieši saistīts ar intensīvi audzēto kultūraugu laukiem mazākā vai lielākā attālumā no dravas. Diemžēl vairākkārt ir bijuši gadījumi, kad bioloģiskajā produkcijā konstatēta arī glifosāta klātbūtne. Biškopis labticīgi strādā teritorijā ar zemu lauksaimniecības intensitāti, kur nereti klātesoša ir lopkopība, un paļaujas, ka vide ir tīra. Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad lopkopības saimniecības ir lietojušas vispārējas iedarbības herbicīdu zālājos un tas atstājis negatīvas sekas. Bioloģiskajiem biteniekiem it kā nav risku strādāt teritorijā, kur ir zālāji. Bet, ja zemnieks nolemj transformēt zālājus un šim nolūkam izmanto herbicīdus… Tas atkal ir stāsts par to, ka lauksaimnieks neaizdomājas par to, ka viņa rīcība var nodarīt pāri kādam citam. Ja lauksaimnieks būtu apdomājies un pesticīdus lietojis piesardzīgi, gudri un godīgi, tad šādu problēmu nebūtu. Bija šāds gadījums Alūksnes pusē, kad zālājus pēkšņi nomainīja intensīvie lauki. Sanāk tā – vienam ir tiesības, bet otram, kas tur jau ilgstoši ir pastāvējis, vairs nav tiesību strādāt, kā līdz šim. Tāpēc ciparos redzam šo milzīgo kritumu bio sektorā. Biškopji tiek nostādīti bezizejas situācijā, pat ja viņi kādā vietā strādājuši gadiem ilgi.
Vai Latvijai būtu jānosaka reģioni, kuros bioloģiskā biškopība sagandētās vides dēļ vairs nav iespējama? Šāda iespēja minēta bioloģiskās lauksaimniecības regulā, bet kāda ir citu valstu pieredze šajā jomā?
Dānijā, kur gan ir pavisam neliels bioloģisko biškopju skaits, ir līdzīga sistēma. Tikai katru gadu tiek nevis iezīmētas teritorijas, kurās nevar dravot bioloģiski, bet gan tās, kurās ir jāatrodas bioloģiskajām dravām. Iespējams, arī Latvijā varētu veikt kartēšanu, iezīmējot intensīvās lauksaimniecība sektorus, kur ir pilnīgi skaidrs, ka bioloģiskā biškopība nav iespējama. No otras puses, Latvijā situācija ir ļoti nevienmērīga. Piemēram, Zemgale kopumā ir ļoti agroindustriāla, bet, domāju, ka, piemēram, Tērvetes apkaimē tehniski var atrast teritorijas, kur bioloģiskā biškopība ir iespējama. Tāpēc vienkārši pateikt, ka Zemgalē nevar nodarboties ar bioloģisko biškopību, arī būtu muļķīgi.
Apritējuši gandrīz pieci gadi, kopš līdzdalības platformā Mana balss 10 tūkstošus pilsoņu parakstu savākušais kolektīvais iesniegums Par aizliegumu lietot pesticīdus apdzīvoto lauku māju tuvumā tika nodots Saeimā, bet… tā arī nekādu taustāmu ieguvumu nav. Kas ir mainījies pa šiem pieciem gadiem?
Mainījies ir tas, ka mēs kā valsts esam skaidri parādījuši, ka šī ir mūsu vājā vieta. Risinājumu vajadzēja rast, pat nepiekrītot iniciatīvā prasītajām distancēm līdz apdzīvotām mājām, par ko jau tika plaši diskutēts, un risinājumi tika piedāvāti. Tagad atliek atzīt mūsu nespēju pieņemt lēmumus sabiedrības labā. Nav runa tikai par pesticīdu lietošanas aizliegumu mazākā vai plašākā zonā no apdzīvotas lauku mājas, bet bija priekšlikumi arī par to, lai cilvēki tiktu brīdināti pirms pesticīdu smidzināšanas. Ir svarīgi demokrātiskā valstī dot iespēju tiem cilvēkiem, kuriem tas rūp, saņemt informāciju, kad tiks veikti smidzinājumi. Šāda ātrā brīdināšanas sistēma tika ieviesta Lietuvā, nosakot, ka biškopji jāinformē trīs dienas pirms smidzināšanas. Tas nav jautājums tikai par biškopjiem, bet visiem lauku teritorijās dzīvojošajiem cilvēkiem. Kaut vai, lai pieņemtu lēmumu nelaist laukā suni vai apdomāties, kur paši atradīsies šajā laikā. Vai vienkārši – aizvērtu logus, neļaujot tam visam nokļūt dzīves telpā. Šajā gadījumā sanāk, ka tiesības ir vienīgi tam, kurš smidzina, bet otrai pusei – nekā. Tas nav pareizi. Manuprāt, galvenā mācība ir tāda, ka mēs esam sašķelti – zaļajām organizācijām ir viens redzējums, konvencionālās lauksaimniecības organizācijām – cits. Kā biškopis uzskatu, ka būtu forši, ja mēs šajā valstī turpmāk vairs nelietotu pesticīdus, bet – būsim racionāli – lai kaut kas tāds notiktu, jābūt kopējam ES lēmumam, un tas droši vien nenāks tik drīz. Tātad pesticīdi tiks lietoti arī turpmāk, bet pilnīgi noteikti ir iespējas skatīties, ko valsts var uzlabot, lai to lietošanu padarītu drošāku gan videi un cilvēkiem, gan biškopībai. Respektīvi, ir jārod kompromiss. Labs piemērs ir mums tepat kaimiņos, Zviedrijā, jo viņiem biškopībā nav tādu problēmu, ar kādām saskaramies mēs.
Ko zviedri dara citādāk?
Acīmredzot mēs demokrātijā vēl neesam tik tālu tikuši, lai spētu sanākt kopā un rast risinājumus. Jā, zviedri arī lieto pesticīdus, bet tik smagnēju problēmu ar atliekvielām biškopības produkcijā viņiem nav. Tas nozīmē, ka augu aizsardzības līdzekļus zviedru lauksaimnieki lieto daudz korektāk. Šogad bija šāds gadījums Saldus pusē. Lauksaimniekam rapša lauks nebija padevies un tos sektorus, kur rapsis bija daļēji izkritis, ziedēšanas laikā ar vispārējas iedarbības herbicīdu ņēma un likvidēja. Šis cilvēks varēja trīs reizes apdomāt, pirms ķerties pie smidzināšanas. Bet ļoti daudzi augkopji neaizdomājas, ka augu aizsardzības līdzekļa lietošana ietekmē arī citus, un jo īpaši apputeksnētājus un biškopjus. Tāpat joprojām ir gadījumi, kad ar glifosātu apstrādā papuves ar ziedošām nezālēm. Kad tā notiek, tad biškopis savu produkciju var vienkārši izmest. Bet es gribu uzsvērt, ka augu aizsardzības līdzekļu apriti un veidu, kā lauksaimnieki ar tiem strādā, ir iespējams sakārtot. Un es nerunāju par aizliegumiem, bet par to, ka stipri jāpārdomā laiks, kad un ko dara.
Mitros pavasaros, kad ir daudz nokrišņu un lieli vēji, pastiprinās arī pesticīdu nekorektas lietošanas riski.
Minēšu vēl vienu gadījumu no šī gada, kad biškopis konstatēja, ka latvāņi tikuši apkaroti ar herbicīdu ziedošā stadijā. Vai tiešām nevarēja atrast citu laiku, vai bija jāsagaida, kad latvāņi sāks ziedēt? Mums, biškopjiem, šāda zemnieka vai pašvaldības rīcība ir ar ļoti sāpīgām sekām. Kāpēc nespējam valstī vienoties par laiku, kad konkrētā darbīgā viela tiek lietota? Dārgie draugi, plānojiet savu laiku! No valsts viedokļa – ja mūsu lauksaimnieki citādāk nespēj, tad būtu jāpieņem racionāls lēmums un jāaizliedz smidzināt vispārējas iedarbības herbicīdu, ja uz lauka ir ziedoši augi.
Glifosāts nav vienīgais biškopju rūpju avots. Piemēram, zemniekiem pieejami septiņi acetamiprīdu saturoši preparāti, kas tiek plaši lietoti un, kā zināms, atstāj ietekmi uz bitēm.
Ja skatāmies VAAD pesticīdu reģistrā, lauksaimniekiem pieejamas ļoti daudzas darbīgās vielas, bet biškopjiem lielākās galvassāpes sagādā tikai dažas no tām. Tostarp acetamiprīds biškopībā ir kļuvis par nopietnu problēmu. Tā kā tas tiek lietots gan lauka pupās, gan ziemas rapsī, tas var veidot atliekvielas, it īpaši, ja lauksaimnieki to smidzina nepiemērotā laikā. Salīdzinot mūsu bildi ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes datiem, neizskatāmies labi. Bioloģiskajā biškopībā ir cita aina – ir strikti atrunāts, ka atliekvielas nedrīkst būt vispār, to līmenim jābūt 0. Lai gan no biškopības biedrības puses kontroles institūcijām esam minējuši, ka tomēr jāskatās, cik daudz ir daudz. Piemēram, Vācijas laboratorija sniedz rezultātus ar diviem cipariem aiz komata, bet mūsu Bior – ar trim un četriem. Sanāk, ka vienā laboratorijā produkts atbilst bio kritērijiem, citā – neatbilst. Jautājums – vai tas ceturtais cipars aiz komata ir tik būtisks, jo mums visiem jāapzinās, ka, «pateicoties» esošajai lauksaimniecības praksei, mēs sen vairs nedzīvojam sterilā vidē. Ar pesticīdiem ir līdzīgi kā ar mikroplastmasu. Gribam to atzīt vai negribam, bet mikroplastmasa ir sastopama visur. Pesticīdu izmantošanas apjoms ir tik liels, ka to pēdas var atrast visur. Tāpēc, domājot par bioloģisko produkciju nākotnē, jārod kāds saprātīgs kompromiss.
Domāju, ka dažkārt ES normatīvie akti valstīs tiek interpretēti atšķirīgi. Piemēram, Latvijā stingri sekojam regulas prasībai biobiškopībā izmantot tikai dabiska materiāla, koka stropus. Bet zinu, ka Somijā un Dānijā mēdz izmantot arī sintētiska materiāla stropus. Latvijā pret bioloģisko regulējumu biškopībā attiecamies ļoti korekti. Tas ir arī godīgāk pret patērētāju. Jāsaprot, ka gan bioloģisko sektoru, gan lauksaimniecību kopumā dotē nodokļu maksātāji. No šāda skatupunkta, patērētājam ir tiesības saņemt tieši to, ko viņš sagaida. Un, ja normatīvie akti būs ievēroti, pircējs saņems produktu, kas ir tīrs no lauksaimniecības ķīmijas. Domāju, ka ar laiku būs arvien vairāk tādu cilvēku, kas priekšroku dod bio produkcijai. Arī pats iepērkoties, cenšos maksimāli visu, ko varu dabūt, iegādāties bioloģiski sertificētu.
Bioloģiskā lauksaimniecība nozīmē pastiprinātu dzīvnieku labturību, un tas attiecas arī uz bitēm.
Es uzskatu, ka labturības prasības un kropļošanas aizliegumi ir pareizi, jo mēs principā dzīvniekam nodarām pāri. Jāsaka, ka regulā minētā spārnu apgriešana bišu mātēm nav bieža prakse, savā dravā to nekad neesmu darījis. Tiesa, mākslīgi apsēklotām bišu mātēm spārnus jāapgriež obligāti, pretējā gadījumā bišu māte dabā pārojas vēlreiz. Protams, es teiktu, ka bioloģiskajā biškopībā mākslīgā apsēklošana nav pieļaujama.
Tāpat nosacījumi rūpējas par to, lai nebūtu mērķtiecīgi izņemtas kāres ar medu, kurās ir bišu peri, jo šādā gadījumā tie principā tiek nogalināti. Tas ir stāsts par to, ka jāizturas ar cieņu un pietāti pret dzīvnieku, ar kuru tu strādā un kurš ražo produkciju. Jārūpējas, lai dzīvnieks justos labi, jo arī bišu saime ir dzīvnieku kopums, kas ir pelnījis labturību. Labturības prasībām es pilnīgi piekrītu, bet ir atsevišķas lietas, kur varētu būt atkāpes, lai bioloģiskās ražošanas sektoru padarītu vēl vairāk pieejamu lauksaimniekiem , un viens piemērs ir prasība nodrošināt biosertificētu barību saimju piebarošanai. Varbūt, ja konvencionālā cukura partijai tiek pārbaudītas atliekvielas un tas izrādās pilnīgi tīrs, kādēļ to neizmantot?
Saprotu tavu racionālo pieeju, tomēr nozares kopējai attīstībai ir ļoti svarīgi, lai bioloģiskajā lauksaimniecībā viena joma stiprinātu citu, veidojot aprites ciklu nozares ietvaros.
Piekrītu, tomēr negribētu, lai bioloģiskā lauksaimniecība tiktu nevajadzīgi pārslogota ar prasībām, sagādājot liekas problēmas ražotājiem. Tā kā bioloģiskā barība ir dārga, tas var mudināt bioloģiskos biškopjus grēkot ar tās iegādi. Un līdz galam to pēcāk nevar nokontrolēt. Tāpēc, vērtējot esošo sistēmu, es teiktu, ka ir lietas, ko vajadzētu vienkāršot.
Latvijā nav nevienas biodinamiskās biškopības saimniecības. Demeter sertificētie biškopji uzskata bišu saimi par veselumu un atsevišķu organismu – bišu būtni.
Iespējams, kāds hobijbiškopis darbojas pēc biodinamiskās biškopības principiem, vienkārši šī informācija nav mūs sasniegusi. Arī biškopībā kopumā dominē hobijbiškopība.
Un kāds ir to biškopju īpatsvars, kuru mērķis ir produkcijas pārdošana?
Profesionālo biškopju, kuru pārziņā ir vismaz 100 bišu saimju, skaits ir robežās no 100 līdz 200. Biškopība ir pastāvējusi gadsimtiem un tā arī turpināsies, tomēr varam sagaidīt kādas strukturālas izmaiņas. Redzam, ka Rietumeiropā profesionālā biškopība sarūk, kaimiņos Skandināvijā tā vēl pastāv, bet arī izteiktāk dominē hobijbiškopība. Ņemot vērā mūsu teritoriju un dabas bagātību, droši vien pie mums saglabāsies abi biškopības veidi, bet profesionālie biškopji vienmēr būs mazākumā. Kopumā biškopju skaits Latvijā nav mazs, mums biedrībā ir gandrīz 3,6 tūkstoši biedru. Pirmās brīvvalsts laikā bišu saimju skaits valstī bija ap 200 tūkstošiem, bet pašlaik – nedaudz virs 100 tūkstošu atzīmes. Savulaik katrā lauku sētā bija pa kādai bišu saimei, tagad situācija ir būtiski mainījusies. Ja apjomi ir lielāki, tas ir grūts darbs. Mums ir atsevišķas lielas biobiškopības saimniecības ar vairākiem simtiem saimju Latgalē un Vidzemē. Ja nav darbinieku, tad šie cilvēki ir fiziski ļoti nostrādājušies. Strādājot ar bitēm, biškopim jāatrod līdzsvars, lai sevi neizdzītu.
Kādu ietekmi atstāja lauksaimniecības politikas izmaiņas, kopš 2023. gada biškopi padarot par apputeksnēšanas pakalpojuma sniedzēju un pārtraucot valsts atbalsta maksājumus par bišu saimi, tā vietā nosakot atbalstu par hektāru?
Sākumā visgrūtāk gāja tieši bioloģiskajiem biškopjiem, jo atrast piemērotas zemes platības bija liels izaicinājums. Sanāca, ka cilvēkiem jānodarbojas gandrīz ar mānīšanos, lai varētu pieteikties uz atbalstu, un Lauku atbalsta dienests to ļoti labi zināja. Viena lieta, ja biškopības saimniecībai ir sava zeme un tā var izpildīt visus kritērijus savas saimniecības ietvaros, bet, ja vēl jāmeklē trešā puse, tas situāciju sarežģī. Zemkopības ministrija ir informējusi, ka šajā intervencē būs pozitīvas izmaiņas, un biškopji gaida, kad tās tiks ieviestas un stāsies spēkā.
Nesen esi kļuvis par Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētāju, bet daudziem droši vien saisties ar ilggadējo pētnieka amatu. Kāds ir tavs pētījumu interešu loks?
Biškopības biedrība nav zinātniska institūcija, vairāk esam fokusēti uz praktiskiem pētījumiem, kas ir sasaistē ar ražošanu. Bija gan brīdis, kad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē biju iesaistīts Latvijas vietējās medus bites selekcijā. Tapatesmu diezgan daudz pētījis arī varroatozi. Visbeidzot nesen mani ieinteresēja bišu vasks, jo saskatīju pastāvošās problēmas un domāju par risinājumiem. Skaidrs, ka visā valstī to sakārtot uzreiz nevar, bet katram jāsāk ar sevi. Mazajām un bioloģiskajām saimniecībām ir grūtāk. Bioloģiskajā biškopībā mēdz būt mazākas ražas, un tas ietekmē arī vaska ražošanu. Interesanti, ka atvākojumu vasks vienmēr ir tīrs – tas saistīts ar to, ka pašas bites sintezētais vasks ir ideāls. Bišu saime ik gadu saražo 1-1,5 kilogramus vaska. Mirklī, kad šo ideālo vasku pārvērš mākslīgajā medus šūnā, ideāls pazūd. Arī bioloģiskajā biškopībā lielākās problēmas rada tieši mākslīgās šūnas.
Nav noslēpums, ka bišu vasku ieved arī no Ķīnas un Polijas, un šajās valstīs ir problēmas ar vaska kvalitāti. Analizējam ogļūdeņražu koncentrāciju vaskā, un esam konstatējuši gadījumus, kad 10% vaska aizstāts ar parafīnu. Tas neietekmē bišu attīstību, bet problēma ir cita. Parafīna kušanas temperatūra ir zemāka nekā bišu vaskam. Biškopji ir ziņojuši par šūnu sabrukšanu karstās vasaras dienās.
Par Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētāju kļuvi 2024. gadā pēc Guntara Meļņa, kurš īsu brīdi vadīja biedrību.
Kādam bija jāieņem šī pozīcija, un es sev jautāju – kāpēc nepamēģināt, ņemot vērā, ka biedrībā esmu strādājis ļoti ilgi un šī virtuve man bija skaidra, īpaši tāpēc, ka iepriekš biju arī valdes loceklis. Savu hobiju jau sen atpakaļ biju pārvērtis par darbu, un mans dzīves ritms ilgstoši bijis pakārtots bitēm. Domāju, ka man nav jākaunas par padarīto gada laikā, kopš esmu valdes priekšsēdētājs. Visu paveikt nevar, tāpēc fokusējamies uz konkrētām lietām un, piemēram, medus falsifikācijas jomā nostrādājām ļoti efektīvi, plaši izejot sabiedrībā ar informāciju. Runājot par sabiedrības izglītošanu, cenšamies strādāt ar skolām, lai bērnus iepazīstinātu ar medu laikā, kad veikali ir pārsātināti ar mākslīgajiem saldinātājiem. Varbūt bērni, no kuriem daļa īstu medu pagaršo pirmo reizi mūžā, palūgs vecākiem, lai turpmāk medus būtu uz virtuves galda. Līdzīgi kā ar dziesmu un deju svētkiem – ja nestrādātu ar bērniem, droši vien kādā brīdī tradīcija pārtrūktu.
Tieši tāpat ir ar bioloģiskās pārtikas popularizēšanu.
Jā, un tas ir jādara, jo daudzās mājās biežāk ir kola nekā produkti, kas nāk no dabas. Atceros, ka manā bērnībā skolā tika piedāvāta medus maize. Pie sevis domāju – kāpēc tā nevarētu būt arī šodien? Tas nav nekas neiespējams vai nepareizs.
Citāti:
Kā biškopis uzskatu, ka būtu forši, ja mēs šajā valstī turpmāk vairs nelietotu pesticīdus, bet – būsim racionāli – lai kaut kas tāds notiktu, jābūt kopējam ES lēmumam, un tas droši vien nenāks tik drīz.
Fenomens gan ir tāds, ka pesticīdu ietekme ir ļoti atkarīga no katra lauksaimnieka – kā viņš lieto pesticīdus, un te ir ļoti daudz faktoru.
CV | Valters Brusbārdis (43)
- Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs.
- Dzimis Talsos, dzīvo Talsu novada Anužos un ar vienu kāju – Jelgavā.
- Ģimene: sieva Vita, kas strādā Latvijas Universitātes administrācijā, meita Beāte (9), kas dejo tautas dejas. «Dzīves skrējienā dažkārt esmu palaidis garām skaistās mazās lietas, tāpēc pēdējā laikā ar lielu prieku vēroju deju koncertus, un tas ir atklājums man pašam – cik lielu gandarījumu varu gūt no tā, kā citi cilvēki dejo!»
- «Ar bitēm esmu kopā no bērna kājas, gandrīz 30 gadu.» Iepriekš gādājis par 70 bišu saimēm, bet pašlaik dažādu iemeslu dēļ saimniecība sarukusi līdz piecām. «Esmu konvencionālais biškopis, bet labprāt būtu sertificējies bioloģiski, taču apvidū, kur strādāju, godīgi jāatzīst, tas nav iespējams.»
- Ar biškopību saistītas arī studijas LBTU Lauksaimniecības fakultātē, kur iegūts gan bakalaura, gan maģistra grāds. Vienu sezonu strādājis profesionālā biškopības saimniecībā Norvēģijā, bet atgriežoties sāka veidot savu dravu papildus darbam Latvijas Biškopības biedrībā. «Biškopībā esmu bijis līdz kaulam. Un man tas bija svarīgi, lai varētu braukt un pārliecinoši lasīt seminārus biškopjiem.»
- Darbam Latvijas Biškopības biedrībā 2005. gadā piesaistīja pašreizējais zemkopības ministrs un ilggadējais biedrības vadītājs Armands Krauze, kurš bija arī bakalaura darba vadītājs.
- Vēlāk studējis doktorantūrā sistēmbioloģiju, bet disertāciju nepabeidza. «Tā kā gribu strādāt ražošanā, tas nav izšķiroši.»
- Brīvajā laikā labprāt noskatās kādu filmu vai lasa grāmatas. «Acīmredzot manī joprojām mājo bērns, tāpēc reizi gadā noskatos Gredzenu pavēlnieku. Aizrauj arī ļoti nopietnas filmas, piemēram, tādi veci kino darbi kā In the Heat of The Night un vācu kino meistardarbs Das Boot. Tāpat kopā ar meitu esam skatījušies Mūzikas skaņas, bet šo filmu varu skatīties arī viens pats. Ir gandarījums arī par mūsu Straumi, jo tas ir darbs, kas neatstāj vienaldzīgu. Savukārt televīzijā skatos tikai vienu raidījumu – Panorāma.»
Visspēcīgākā un īpašākā grāmata, ko izlasījis un kas pašu personīgi mainījusi, ir Viktora Igo Nožēlojamie. «To nevar izstāstīt, to nevar uzfilmēt, un tā ir māksla – šādu grāmatu uzrakstīt.» Patīk arī aizrautīgais poļu rakstnieks Henriks Senkevičs, bet pašlaik lasa krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja darbu Karš un miers. «Bet man ir dusmas, un es nevaru pabeigt pēdējās lapaspuses.»
