Kā sākās žurnāls “Biškopis”

Latvijas Biškopības biedrība (LBB) tika dibināta 1994. gadā. Loģiski, ka nākamais solis biedrības attīstībai bija radīt savu plašsaziņas līdzekli – žurnālu. Intervijā avīzei “Neatkarīgā Cīņa” (25.08.1994.) biedrības valdes priekšsēdētājs Edvīns Krūmiņš uz jautājumu: “Ar ko nodarbojas biškopības biedrība?” sacīja: “Pirmkārt, tā ir biškopju izglītošana.” Un kā gan vēl labāk informāciju nogādāt līdz ikvienam biedram, ja ne ar savu žurnālu.

Tā kā biedrība bija vēl jauna un tās biedriem vēl nebija īsti skaidrs, kā saimniekot brīvā tirgus apstākļos, par sava patstāvīga preses izdevuma veidošanu domāt bija pāragri. Pirmie kucēni šai jomā jau bija cietuši neveiksmi – akciju sabiedrība “Latvijas bite” 1991. gadā uzsāka 44 lappuses bieza žurnāla “Bite” izdošanu. Iespējams, ka toreiz tas bija nedaudz par agru, pirmie sludinājumi par to, ka tāds žurnāls tiek plānots un drīz iznāks, Latvijas Komunistiskās partijas nedēļas laikrakstā “Lauku Avīze” parādījās jau 1990. gada maija beigās.

Tas bija lielais pārmaiņu laiks, par to liecina kaut vai tas, ka žurnāla “Bite” pirmo numuru 1991. gada maijā izdeva Republikāniskā biškopības apvienība “Latvijas bite” (iepriekš – Biškopības pārvalde), bet žurnāla otro un pēdējo burtnīcu tā paša gada decembrī izdeva jau akciju sabiedrība “Latvijas bite”. Starp citu, šī bija viena no pirmajām akciju sabiedrībām, ko izveidoja atjaunotajā Latvijā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.

Tādēļ nav brīnums, ka nesen dibinātās biškopības biedrības vadības – Andreja Miža un Edvīna Krūmiņa – skatieni pavērsās jau eksistējoša žurnāla “Dārzs un Drava” virzienā. Turklāt arī šim žurnālam pārmaiņu laiki nebija pagājuši garām bez traumām – kurš gan domā par dārzu un dravu iekārtošanu laikā, kad jābūvē jauna valsts?! Tādēļ žurnāla redakcija redaktores Nadīnas Laukmanes personā skatījās cerīgi uz jebkuru jaunu biznesa projektu, kas varētu palīdzēt “Dārza un Dravas” izdevniecības pozīciju stiprināšanā. Jauna filiāle – jauns žurnāls biškopjiem – bija tikai loģisks risinājums un ļāva ar cerībām raudzīties nākotnē gan izdevniecībai, gan biškopības biedrībai.

Lai nedaudz ieskicētu tā laika notikumus un attēlotu tā laika garu, daži vārdi jāraksta arī par māju, kurā dzīvoja žurnāls. Ēka Rīgā, Balasta dambī 3, Daugavmalā pie Vanšu tilta Pārdaugavas pusē, kā zināms, ir Preses nams – padomju laikos būvēta augstceltne (1978. g.) ar 22 stāviem, kuros mājvietu ierādīja Latvijas PSR preses izdevumiem. Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daļa avīžu un žurnālu turpināja vēl kādu laiku dzīvot šajā ēkā. Šobrīd žurnālu un citu izdevumu mājvietu adresēm nav būtiskas nozīmes, tās parasti neievērojam, taču par Preses namu ir atsevišķs stāsts. Vispirms jau tā bija viena no Rīgas nedaudzajām augstceltnēm. Daugavas pretējā, labajā krastā slējās līdzīga būve – Lauksaimniecības ministrijas debesskrāpis (ministrija ēkā ievācās 1985. gadā). No vienas mājas līdz otrai ērtākais ceļš bija mērojams kājām pa Vanšu tiltu. Bija patīkami, varēji justies svarīgs, kad tev bija kādas darīšanas Lauksaimniecības ministrijā, piemēram, tikšanās ar Veterinārās pārvaldes darbiniekiem, un pa augstceltnes logu no augšas varēji aplūkot savu ceļu uz nākamo pieturas punktu – Preses namu, kur jāiesniedz raksts žurnālam. (Tolaik rakstus rakstījām ar roku – kā vēstuli.) Tā laika padomju pilsonim, kas labākajā gadījumā bija pazīstams ar apnicīgu steberēšanu pa trepēm uz piekto stāvu kādā mikrorajona blokmājā, par īstenu piedzīvojumu izvērtās brauciens augstceltņu liftos. Preses nama lifts deviņdesmito gadu vidū bija jau krietni kalpojis un tehnoloģiski nekādus piedzīvojumus nesagādāja, ja nu vienīgi reizēm bīstami salēcās, brakšķēja un krakšķēja (reizēm pat neplānoti apstājās). Toties īstu pārdzīvojumu sagādāja atrašanās vienā šaurā telpā ar to laiku “varenajiem” – astoņdesmitajos gados tie bija komunistiskās partijas oficiālo izdevumu redakciju pārstāvji, vēlāk – atmodas laiku populārie žurnālisti. Savukārt Lauksaimniecības ministrijas lifts bija jaunāks un modernāks – ātrgaitas lifts. Apmeklētāji bieži vien tīšām aizbrauca savam stāvam garām, jo bija nospieduši kādu no augšstāva pogām, lai izbaudītu raķetes startam līdzvērtīgo paātrinājumu tukšajā lifta kabīnē.

Pēc LBB dibināšanas biedrības vadībai bija ļauts izmantot kabinetu Zemkopības ministrijas 20. stāvā (Lauksaimniecības ministrija nu saucās šādi). Ministrija visnotaļ atbalstīja biedrību, ļāva savās telpās arī organizēt padomes sēdes un biškopju pavasara sanāksmes, ko nereti lepni sauca par kongresiem, bet kas diez vai bija cienīgi nest šo lepno vārdu. Loģiska ir abos namos mītošo organizāciju un ļaužu tuvināšanās – biškopības biedrības pārstāvji jau iepriekš bija rakstījuši rakstus žurnālam “Dārzs un Drava”, bet žurnāla redaktore Nadīna Laukmane bija neiztrūkstošs viesis visos biedrības pasākumos, kas pēc tam tika atspoguļoti žurnālā. Protams, neapgalvoju, ka, ja abas augstceltnes nebūtu tik cieši viena otrai blakus, sadarbība neveidotos, tomēr zināma aura tajā visā bija.

Pirmais “Biškopja” numurs jeb, kā uz žurnāla vāka rakstīts, “burtnīca” veltīts bišu ziemināšanai. Pirmie autori – Miervaldis Vaivars (“Biškopības žurnālu vēsture Latvijā”), Andrejs Mizis (“Bišu saimju sagatavošana ziemai”, “Ziemošanas bioloģiskie aspekti”, “Rezerves mātes, to ieziemošana un ziemināšana”), Almārs Bērzonis (“Stropu sildīšana”), Pauls Nebēdnieks (“Kā bites ziemo “Dravās””), Roberts Šteinbergs (“Bites ziemo pilsētā”), Voldemārs Krētainis (“Mana pieredze bišu ziemināšanā”).

Žurnāla izdevējiem bija cerība, ka izdevums kļūs populārs arī “Lietuvā, Igaunijā, Velsā vai Daugavpilī”, kā rakstīja žurnāla galvenā redaktore, latviski nelasošu biškopju vidū, tādēļ žurnāla beigās tulkojumi angļu un krievu valodā. Nemaz jau nerunājot par tulkojumu kvalitāti (tā bija samērā pieņemama), tomēr šāds īss garāku rakstu atreferējums nespēja radīt pietiekamu iespaidu par patieso raksta saturu. Droši vien tāpēc pamazām vispirms pazuda informācijas apkopojums angļu valodā (1998. gadā), pēc tam arī krievu valodā. 1999. gada pirmā žurnāla burtnīca jau iztiek bez ievērības starptautiskā mērogā – tulkojumi ir pazuduši.

No autoriem pirmā izdevuma sakarā noteikti jāmin Andrejs Mizis. Gan pirmajā burtnīcā, gan arī turpmāk Miža kungs savā pārliecinošajā skolotāja stilā veidojis daudz labu, skaidrojošu rakstu. LBB biedriem visi žurnāla numuri ir pieejami lasīšanai, tāpēc jaunajiem biškopjiem ir iespēja sekot “Biškopja” veidotāju sākotnējam uzstādījumam – katrā žurnāla numurā atrodami raksti par noteiktu tēmu, izlasot visus šos tematiskos izdevumus, iespējams nodrošināties ar jaunajam biškopim diezgan vērtīgu zināšanu bagāžu.

Ir laiks sākt atkal. It īpaši vēl tādēļ, ka ideja vienlaikus nobrieda gan Latvijas Biškopības biedrības padomē, gan žurnāla “Dārzs un Drava” redakcijā.

Biedrība ar žurnāla palīdzību gribēja izglītot un vienot biškopjus, savukārt žurnāla “Dārzs un Drava” autoru pulkam pievienojās vairāki zinātnieki un biškopības speciālisti (A. Bērzonis, M. Vaivars u.c.) un žurnālā biškopībai atvēlētā vieta kļuva par šauru.

Atsevišķa biškopības žurnāla izdošana ir arī riskants pasākums. Bija rūpīgi jāpārdomā, kam žurnālu adresēt; vai visiem, kas kaut mazliet interesējas par bitēm, vai nopietniem, profesionāliem biškopjiem. Pirmajā variantā lasītāju būtu vairāk, un pašizmaksa būtu lētāka, bet mazāk gūtu profesionāli dravnieki: viņiem daļa materiāla liktos pārāk vienkārša. Arī lētums bija apšaubāms, jo plašākai sabiedrībai domāts izdevums jāveido košāks. Otrajā variantā uz pārāk plašu auditoriju nevar cerēt, taču žurnālu varam radīt pieticīgu, kādus profesionāļiem žurnālus izdod arī citur pasaulē.

Taču nelielās tirāžas dēļ (pirmā numura metiens – 1000 eksemplāru) izdevums nebūs lēts. Paldies tiem, kas, iemaksājot avansu, atbalstīja šī numura iznākšanu. Īpaši jāpateicas LBB Siguldas, Alūksnes Gulbenes, Ventspils, Liepājas, Auces, Ogres, Cēsu, Jēkabpils, Kuldīgas, Talsu, Valmieras, Bauskas, Jelgavas, Saldus un Aizkraukles nodaļām.

Iecerēts, ka “BIŠKOPIS” iznāks četras reizes gadā. Katrs numurs būs veltīts vienam biškopības jautājumam. Sakrājot un iesienot četras burtnīcas, jūs iegūsiet nelielu, bet visnotaļ noderīgu grāmatiņu. Pirmais numurs būs veltīts bišu ziemināšanas jautājumiem, bet otrajā, kas iznāks rudenī, tiks skaidrotas dravniekiem nepieciešamās tirgzinības. Žurnāla autori būs zinātnieki, speciālisti.

Profesionāls žurnāls – tas liecina par biškopības nozares spēku Latvijā, par attīstības potencēm un vienotību. Tā ir bijis un būs. Latvijas biškopības biedrībā jau ir gandrīz pustūkstotis biškopju. Dravu skaits vairs nesarūk, pat nedaudz pieaug. Medum, arī putekšņiem, propolisam un vaskam, ir arī visai stabils tirgus. Lai noturētos, lai tiktu tālāk, jāprot un jāzina vairāk.

Šogad iznāks divi žurnāla “BIŠKOPIS” numuri un tos varēs iegādāties LBB rajonu nodaļās, redakcijā, kā arī Preses apvienības kioskos. Nākamajam gadam žurnālu varēs arī pasūtīt, un mēs, izdevēji, ceram, ka žurnāla lasītāji tā arī darīs, nevis pirks, jo izdevumu ar nelielu tirāžu realizēt kioskos ir grūti – nedz pārdevēji labprāt ņem vienu, divus numurus tirgošanai, nedz potenciālais lasītājs to spēj pamanīt raibajā preses jūklī.

Lai žurnālā rakstīto saprastu arī tie, kas nelasa latviski, arī tie, kas dzīvo Lietuvā, Igaunijā, Velsā vai Daugavpilī, ir dažas lappuses angļu un krievu valodā ar īsu svarīgāko rakstu pārstāstu.

“BIŠKOPIS” UN “DĀRZS UN DRAVA” – JŪSU ŽURNĀLI! Nadīna Laukmane

Tas laiks bija 1997. gads, tas bija laiks, kad Latvijas biškopji jau septiņus gadus bija nodzīvojuši neatkarīgā valstī. Bija piedzīvota un pārdzīvota valsts ekonomiskās sistēmas maiņa ar saputrotām cilvēku attiecībām, izjukušām ražošanas nozarēm un tukšiem veikalu plauktiem. Lielākajai daļai Latvijas tautas maciņos svilpoja vējš. Daļēji to bija veicinājis arī pirms diviem gadiem (1995. gadā) notikušais bankas “Baltija” krahs. Un cilvēki vēl tobrīd nenojauta, ka tuvojas vēl divas krīzes – 1998. gada banku krīze, ko izraisīja Krievijas rubļa devalvācija un tai sekojošais preču eksporta apsīkums Krievijas virzienā, no kura ļoti cieta lauksaimnieki un daļēji arī biškopji.

Tas bija laiks, kad Skotijas zinātnieki paziņoja, ka klonēta aita Dollija, magnetafona lentas aizstāja DVD diski, bet jaunieši sāka aizrauties ar Pokemoniem.

Mēs mācījāmies turēties līdzi visiem notikumiem, visām ziņām un neapjukt, un nenoslīkt informācijas okeānā, kas bangoja mums apkārt. Cilvēki apguva datorprasmes, bet vai tos maz var saukt par datoriem, vadoties pēc tās izpratnes, kāda mums par šo tehniku ir šobrīd? Uzņēmumu savstarpējā saziņā neaizvietojams instruments bija fakss – katrā sevi cienošā firmā bija kāds kabinets, kurā jebkurā laikā, dienā vai naktī, pēkšņi varēja iezvanīties īss telefona zvans, tad pīkstiens, un atskanēja vēstules drukāšanas troksnis – partneris no tuvienes vai tālumā sūtīja svarīgu biznesa vēstuli. Bija tikko sākusies mobilo telefonu ēra, bet atļauties šādu greznību varēja tikai retais.

“Otrdien, 11. martā, Zemkopības ministrijā notika Latvijas Biškopības biedrības trešais kongress. Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Voldemārs Kalniņš (biedrības dibinātājs un pirmais valdes priekšsēdētājs Edvīns Krūmiņš gāja bojā traģiskā autoavārijā 1995. gada jūlija pirmajās dienās – J.Š.) atzīmēja biedrības galvenos uzdevumus: likumdošanas sakārtošana, produkcijas realizēšana un sagāde, bišu infekcijas slimību apkarošana, statistikas uzskaite un informācijas apmaiņa.

Mūsu valstī ir strauji samazinājies bišu saimju skaits. Kādreiz neatkarīgajā Latvijā bija 220 tūkstoši saimju, tagad – tikai 67 tūkstoši (pēc Veterinārās laboratorijas uzskaites datiem). Neapzinātas varētu būt vēl ap 30 tūkstošiem saimju. Bitēm zemnieka saimniecībā ir ievērojama loma gan kā medus ražotājām, gan kā augļu dārzu un laukaugu apputeksnētājām. Tāpēc daudzi zemnieki vēlas nodarboties ar biškopību.

Biškopības biedrības mērķis un darbības virziens ir apvienot iespējami lielāku biškopju pulku un darboties viņu labā. Pašlaik biedrībā darbojas 435 fiziskās personas un 6 juridiskie biedri. Ko liecina šie skaitļi? Voldemārs Kalniņš uzsvēra, ka “tie parāda Biškopības biedrības vājās puses”. Viena no tām – nepietiekama informācija, kas šolaiku biznesā gan ir dārga prece. Kongresā nolēma, ka biškopības popularizēšanai nepieciešams izdot savu biškopības biedrības informatīvo biļetenu. Sākumā tas iznāks reizi ceturksnī, tajā būs materiāli par specifiskiem un aktuāliem biškopības jautājumiem.

Kā biškopībai izdzīvot pašreizējā ekonomiskajā situācijā? Viena no perspektīvām ir stabila un organizēta vietējā tirgus izveide. Savā un arī citās Baltijas valstīs tirdzniecībai ar vietējo medu jābūt augstā līmenī. Tas pats attiecas arī uz pārējo biškopības produktu realizāciju. Protams, jāmeklē ceļš arī uz Austrumu un Rietumu tirgu. Austrumu tirgū savulaik Latvijas bišu produkcija – ziedputekšņi, peru pieniņš, medus – bija labi pazīstams. Šobrīd austrumnieki interesējas, cik daudz ziedputekšņu tie saņems no Latvijas, pieprasījums jau pārsniedz 30 tonnu. Tomēr biškopjiem ir jāatceras tirgus attiecību pamatlikums – solīt un slēgt līgumus var tikai par to, ko iespējams garantēt.

Īpaši nozīmīga biškopības nozarē ir veterinārija. Šajā jomā vēl daudz kas jāsakārto: gan likumdošana, gan normatīvie dokumenti. Palīdzību biškopjiem solīja zemkopības ministrs Roberts Dilba. Savukārt, lai sekmīgi veiktu slimību profilaksi un bišu ārstēšanu, nepieciešams apzināt bišu saimes katrā rajonā. Ministrs R. Dilba vēl piezīmēja, ka Latvijā ir jābūt arī mazām dravām, tās tāpat ir nacionālā bagātība.

Kongresā izskanēja daudzi konstruktīvi priekšlikumi, kā uzlabot biedrības darbu, tika pieņemta rezolūcija. Vairākums kongresa delegātu bija vienisprātis, ka situāciju biškopībā veido paši biškopji, viņu prasme un veiksmes. Pašlaik biteniekiem galvenais ir – lai martā neuznāktu liels sals. Ja būs bites, būs arī medus.” (“Latvijas Vēstnesis”, Nr. 72, 1997. gada 13. martā.)

Biškopju kopsapulcē Voldemārs Kalniņš pauda biedrības vadības viedokli un norādīja uz “biedrības vājajām pusēm” – nepietiekamu informācijas apriti. Tomēr, kā mēs tagad zinām, informācijai ir divi svarīgi aspekti – informācijas nesējs un informācijas saturs. Izveidot žurnālu nav tas grūtākais uzdevums, daudz sarežģītāk ir atrast autorus, kas spēj nodrošināt žurnālu ar kvalitatīviem rakstiem. To jau tajā laikā labi varēja redzēt žurnālā “Dārzs un Drava” vai 1992. gadā dzimušajā žurnālā “Praktiskais Latvietis” – abi bija gatavi rakstīt par biškopību, tikai rakstītāji rindā nestāvēja – drīzāk bija lūdzami uzrakstīt kādu rindiņu.

Runājot par saturu, tas bija laiks, kad dzima idejas un tika popularizētas daudzas šobrīd labi pazīstamas lietas. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā darbu bija sākuši rietumvalstu uzņēmumi. Tika meklēti uzņēmumu vadītāji, daudziem bija iespēja pastrādāt ārzemēs un, atgriežoties Latvijā, stāties jaundibināto firmu priekšgalā. Iespējams, tikai retais būs pamanījis faktu, ka, piemēram, mūsu bijušais ministru prezidents Aigars Kalvītis savulaik strādājis par traktoristu un slaucēju Zviedrijas saimniecībā “Alamnas Bruk” AB. Deviņdesmito gadu vidū daudz laba šādu uzņēmējdarbības kontaktu radīšanā un, varētu teikt, uzņēmēju izglītošanā darīja laikraksts “Dienas Bizness”. Tas notika apmēram tā. Uzņēmējs no Skandināvijas sazinās ar avīzes redakciju un informē, kāda veida ekonomiskās aktivitātes viņu interesē. Žurnāla pārstāvis (vietējais cilvēks), kas reizē ir arī tulks, uzmeklē Latvijā attiecīgās nozares pārstāvjus un noorganizē tikšanos. Šādā veidā Latvijā 1993. gadā aizsākās koka biškopības inventāra ražošana Norvēģijai, kas varēja izvērsties apjomīgā biznesa projektā, ja vien 1993./1994. gadā Norvēģijā nebūtu atklāta varroze, kas spēji nobremzēja nozares attīstību šajā Ziemeļvalstī. Tomēr kontakti bija nodibināti un Latvijas biškopjiem bija iespēja iepazīties ar saimniekošanas paņēmieniem ārzemēs.

Vēl labs piemērs, kā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū dzima un attīstījās idejas, kas mums šodien ir pašsaprotama ikdiena, ir tāda kultūrauga kā rapsis ienākšana mūsu lauksaimniecībā. Ziemas rapsis ir bitēm ļoti nozīmīgs augs, kas sniedz bagātu nektāra un putekšņu ienesumu pavasarī. Bet 1998. gadā Latvijas laukos ieraudzīt šodien tik ierastos dzeltenos rapša laukus bija diezgan nereāli.

“Rapša audzēšana ir smalka lieta,” laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” (1998. gada 26. jūnijā) raksta Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš, tolaik jau bijušais ekonomisko reformu ministrs un Latvijas Hipotēku un zemes bankas prezidents (1993.–1996.). “Latvijas lauksaimniekiem no agrākajiem laikiem daļēji ir pazīstams rapsis un ripsis, taču pašlaik šīs kultūras audzēšanā ir panīkums. Un kā jebkurā lietā un darbībā, nekas labs nekad neiznāk, ja par saražoto produkciju neko prātīgu nemaksā un vispār nav skaidri zināms, kam šo produkciju piedāvāt realizācijai. Rapsis ir prasīgs kultūraugs, prast laikā un pareizi iesēt, veiksmīgi cīnīties ar rapša kaitēkļiem. Prasmīgi novākt un nokult ražu ar maziem zudumiem un izžāvēt sēklu – tā ir māksla, kura apgūstama tikai ar gadiem. Bet tas mūsu lauksaimniekiem ir paveicams, jo ir tikts galā ar ne vienu vien jaunu lietu. Rapša ziedi ir vērtīgs medus augs. Pēc dažiem datiem, viens hektārs rapša sējumu dod medus papildienesumu aptuveni 100–250 kg. Ja par pieticīgāko ienesumu uzskata 100 kg/ha, rapsis varētu no hektāra dot ap 200 latu papildu naudas ieņēmumu biškopībā.” Tā savā rakstā uzsver akadēmiķis Kalniņš. Un to, ka “tas mūsu lauksaimniekiem ir paveicams”, mēs 25 gadus vēlāk zinām itin labi. Bet toreiz tās bija tikai nākotnes vīzijas, kas daudziem tā laika žurnāla “Biškopis” lasītājiem pat sapņos nerādījās. Tolaik biškopji degsmīgi runāja par zaļo Latviju un cik tīri un nepiesārņoti ir mūsu valsts lauki un āres, no kurām bites ievāc tīrus un dziedinošus biškopības produktus.

Pirmajā izdošanas gadā žurnāls “Biškopis” iznāca divas reizes – pirmā burtnīca jūlijā, bet otrā – gada nogalē. Žurnāla otrā numura pirmajā lappusē aiz satura rādītāja lasāma interesanta reklāma, kurā lasītāji mudināti pasūtīt žurnālu nākamajam gadam: “Biškopis Roberts Pēča no Smiltenes pareģo aukstu ziemu! Gādājiet par savām bitēm un pasūtiet žurnālu “Biškopis”!”

Turpat norādīts, ka nākamais žurnāla numurs iznāks 1998. gada janvārī un tas būs veltīts pavasara darbiem dravā.

Un tā arī notiek, otrais žurnāla gads aizsākas ar pavasara darbiem dravā, rakstu autors lielāko tiesu – Juris Šteiselis. Izdevēji iedibina tradīciju, ka žurnāla satura veidošana tiek uzticēta kādam vienam atbildīgajam. Ja neproti saorganizēt citus rakstītājus (un tas tiešām nav viegli) – raksti pats!

Otrā gada otrais izdevums – aprīlī, tēma – medus ražošana. Atbildīgais par žurnāla pildījumu – Andrejs Mizis.

Trešais “Biškopis” 1998. gadā iznāca jūlijā, un tā tēma “Biškopība Latvijā no pirmās brīvvalsts laikiem līdz Eiropas Savienībai (ES), mērķi un iespējas.” Žurnāls manāmi biezāks (jūtams uz tausti) – 56 lappuses. Papildus vēl 8 lappuses biezs AS “Latvijas bite” pielikums. Autori dažādi, bet arī tēmas dažādas, un vairākas nepavisam nav par numura tēmu. Ievadrakstu sarakstījis Aleksandrs Trizna: “Biškopība vēstures spogulī”, un tajā daudz statistikas datu par pirmskara biškopību. Interesantu rakstu ar skatu nākotnē sarakstījis Andrejs Mizis. Autors mēģinājis uzskicēt, ko Latvijas biškopis var sagaidīt no ES. Nākotnes vīzija balstīta uz to informāciju, kas ir viņa rīcībā, tādēļ interesanti šodien ar laika distanci un zinot, kā mums iet, ielūkoties vairāk nekā 20 gadus senās pārdomās.

Latvijas biškopju vieta Eiropas Savienībā

Andreja Miža raksts žurnālā “Biškopis” 1998. gada jūlijā.

Šajā rakstā izteiktas autora domas, kas radušās no redzētā Eiropas Savienības biškopju dravās, dzirdētā pasaules biškopju kongresos, lasītā dažādu Eiropas Savienības dalībvalstu biškopības izdevumos un iegūtās pieredzes biškopības produktu eksportā.

Ir jāapzinās stāvoklis, kāds ir Eiropas Savienībā biškopības jomā, jo Latvijas biškopjiem ar to būs jārēķinās pēc mūsu valsts iestāšanās šajā organizācijā:

1) Eiropas Savienības dalībvalstu biškopji ražo vairāk biškopības produkcijas, nekā to var pārdot kopējā tirgū;

2) Eiropas Savienības dalībvalstu pircēji vēlas pirkt ērtus un drošus biškopības produktus;

3) biškopju izdzīvošanu nosaka spēja izturēt konkurenci ražotās produkcijas daudzumā un cenā;

4) attiecībā uz biškopības izstrādājumiem Eiropas Savienības valstu biškopjiem ir daudz lielākas tiesības, bet arī lielāka atbildība nekā patlaban biškopjiem Latvijā;

5) vairākumam Eiropas Savienības dalībvalstu biškopju ir ļoti labas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas.

Biškopības produktu ražošanas līmenis šajās valstīs ir pietiekami augsts un saimju produktivitāte atbilstoša konkurencei. Ļoti rūpīgi tiek domāts un gādāts par produkcijas pārdošanu. Atšķirībā no Latvijas biškopju reklāmu teksta Eiropas Savienības dalībvalstu biškopji reklamē savu produkciju pēc šādiem kritērijiem:

1) rūpīgi skaidro pircējiem, kas labs ir viņu produktā;

2) skaidro, ar ko viņa ražotā produkcija ir pārāka par konkurenta piedāvāto, bet nekad netiek teikts, ka pārējo firmu vai biškopju produkcija ir sliktāka;

3) reklāmā ļoti plaši tiek iesaistīti bērni (ja bērniem produkcija iepatīkas, viņi, apmeklējot tirgu kopā ar vecākiem, lūdz pirkt to);

4) tirdzniecības vietās cenšas pievilināt pircējus ar kaut ko oriģinālu (dzīvām bitēm, medus izsviešanu vai fasēšanu u.c.). Pats svarīgākais ir ražot produkciju, ko var pārdot, tāpēc viss tirgū piedāvātais tiek pilnīgi pieskaņots pircēju prasībām. Eiropas Savienības dalībvalstu pircēji vēlas pirkt tādu produkciju, kas ir ērta lietošanā un, protams, pilnīgi droša veselības saglabāšanas un nostiprināšanas ziņā.

Tirgus pētījumi liecina, ka ļoti strauji pieaug to produktu tirgus, kur biškopības produkti ietilpst izstrādājumos, bet jūtami samazinās dabisko biškopības produktu tirgus. Tā, piemēram, 1986. gadā 100 lielākās biškopības firmas Eiropas Savienībā 63% ieņēmumu ieguva no dabisko produktu tirgus (medus, vasks, putekšņi u.c.) un 37% no tiem izstrādājumiem, kuros ietilpst biškopības produkti. Turpretī pēc 10 gadiem (1996. gadā) attiecīgi 38% un 62%. Ar šādu pircēju vēlmi jārēķinās arī Latvijas biškopjiem, kam biškopības produktus vajadzēs iestrādāt dažādos izstrādājumos. Lai produkti būtu droši lietošanai, sevišķa vērība būs jāpievērš pareizai veterināro medikamentu lietošanai un stingrai produktu tehnoloģijas ievērošanai. Darbojoties Eiropas Savienības tirgū, Latvijas biškopjiem būs jāiztur sīva konkurence gan produktu apjoma, gan kvalitātes ziņā. Eiropas Savienība dalībvalstu biškopju darba pieredze liecina, ka prece tirgum jāsagatavo pašiem biškopjiem.

Kā varētu attīstīties biškopība Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā?

Vispirms jāteic, ka Latvijas medus, putekšņi, propoliss nebūt nav sliktāki par Eiropas Savienības tirgū piedāvātajiem, jo tur ir daudz monokultūru produkcijas (rapsis, apelsīni u.c.), bet Latvijas produkcija ir poliflora, un tāpēc tā ir vērtīga šo produktu bioloģiskās aktivitātes dēļ. Mūsu produkti ir aromātiskāki, veselību stiprinošāki, un tas arī jāpierāda reklamējot. Tātad nav jāšaubās par biškopības produktu dabiskuma vērtību un to, ka tie šajā tirgū ir konkurētspējīgi labo īpašību dēļ.

Ne mazāk svarīga ir šo produktu sagatavošana tirgum, un šajā ziņā Latvija ir tikai attīstības sākumā. Šādas pārstrādes izveide prasa lielus finanšu ieguldījumus, kas nav pa spēkam atsevišķiem biškopjiem. Būtu lietderīgi veidot novadu biškopības produktu pārstrādes kooperatīvus, izmantojot atbilstošas subsīdijas, biškopju līdzekļus, kredītus, un pastāv iespēja veidot krājaizdevu sabiedrības līdzekļu apvienošanai. Lai Latvijas biškopji varētu izturēt konkurenci, neatliekams pasākums ir šo produktu pārstrāde un sagatavošana tirgum.

Līdztekus pārstrādei jāpilnveido bišu saimju kopšanas tehnoloģija, lai daudzus bišu saimju izdzīvošanas pasākumus paveiktu pašas bites; tad radīsies iespēja palielināt apkopjamo saimju skaitu vienam dravā strādājošajam. Ir pamats uzskatīt, ka konkurētspējīgas ir tās dravas, kurās uz vienu ģimenes locekli ir 100 bišu saimju, tad pietiek līdzekļu visu ģimenes locekļu vajadzību nodrošināšanai.

Aktuāls joprojām ir jautājums par katras bišu saimes produktivitātes kāpināšanu ar ciltsdarba un rūpniecisko krustojumu palīdzību. Ne mazāk svarīgs jautājums ir biškopības produktu tirdzniecības organizēšana.

Eiropas Savienības dalībvalstu biškopji ir tiesīgi uz biškopības produktu bāzes ražot medus dzērienus (šampanieti, vīnu, liķieri, medus dzērienus, medalu u.c.). Novadu biškopības kooperatīvi nodrošina ar taru, etiķetēm un citu nepieciešamo. Mūsu biškopjiem būs jāpilnveido biškopības produktu klāsts, un valstij būs jāveicina šādu izstrādājumu ražošana un jāizstrādā attiecīga likumdošana. Izglītības sistēmu biškopībā nepieciešams reorganizēt, galveno uzsvaru liekot uz biškopju arodprasmi un jaunu biškopības produktu izstrādājumu ražošanu. / Andrejs Mizis

Dažas piezīmes pie Andreja Miža raksta

Lai gan cilvēki parasti nelabprāt nodarbojas ar zīlēšanu, Andrejam Mizim diezgan precīzi izdevies ielūkoties nākotnē. Ja nu vienīgi par kļūdainu atzīstams pieņēmums, ka ES biškopji ražo vairāk biškopības produkcijas, nekā to var pārdot kopējā tirgū. 2020. gada februārī ES organizācijas “Copa-Cogeca” ziņojumā par ES medus tirgu (“Position Paper on the European Honey Market”) teikts, ka ES nespēj nodrošināt savu tirgu ar pašražoto medu un ap 40% no patēriņam paredzētā medus nākas importēt. Un nav pamata domāt, ka tas būtu bijis citādāk arī pirms 25 gadiem. ES valstis ir pasaules attīstītāko valstu skaitā, bet valstī ar augstu dzīves līmeni medus patēriņš ir augstāks nekā nabadzīgajās māsās.

Nav arī īsti skaidrs, kur Miža kungs ticis pie tādiem pētījumiem, kas liecina, “ka ļoti strauji pieaug to produktu tirgus, kur biškopības produkti ietilpst izstrādājumos, bet jūtami samazinās dabisko biškopības produktu tirgus”. Lai arī tā nebija gluži tiesa, tomēr labi, ka Andrejs Mizis šādu nākotni uzzīmēja, jo Latvijas biškopji, šai vīzijai sekojot, aktīvi sāka eksperimentēt un maisīt medu ar dažādiem citiem produktiem, sākot no ogām un beidzot ar garšvielu pulveriem un tējām. Viens no pirmajiem “jaukumiem”, kā šos izstrādājumus sāka saukt daži biškopji, bija dzērvenes medū. 4500 burciņas ar šo medus un ogu maisījumu ietilpa dāvanu komplektos, ko uzdāvināja NATO samita dalībniekiem Rīgā 2006. gadā. Tiesa gan, ar pārlieku plašu maisīšanu un eksperimentiem šajā jomā gan nevajadzētu aizrauties: ārsts un biškopis, grāmatas “Medus un citi biškopības produkti” autors, arī žurnāla “Biškopis” autors Ziedonis Ritmanis pamatoti iebilst pret šādu maisījumu lietderību un norāda, ka dažādu “pulverīšu” (garšvielas un drogas) pievienošana medum var pat izraisīt ēdājam veselības problēmas, jo neviens nav pētījis, kas notiek, ja šādu produktu patērējam lielākos daudzumos.

Vēl Miža kungs precīzi paredzēja, ka nākotne pieder ražotāju kooperatīviem – nu mēs to zinām, Latvijā veiksmīgi darbojas un ES subsīdijas izmanto šādi kooperatīvi dārzeņkopībā, taču biškopji diemžēl nespēja vienoties, un vairāki mēģinājumi biškopjiem kooperēties beidzās neveiksmīgi. Nesen ir izveidoti divi jauni biškopju kooperatīvi – varbūt beidzot izdosies sastrādāties!

Trešais gads “Biškopja” lasītājiem atnesa patīkamas pārmaiņas – žurnāls kļuva biezāks – tagad jau 56 lpp. un vidū, sākumā 2, bet vēlāk arī 4 lpp. ar krāsainiem fotoattēliem.

Papildus tam vēl akciju sabiedrības “Latvijas bite” reklāmas pielikums uz 8 lpp. Turklāt reklāma šajā pielikumā bija tikai daļēja, tur netrūka arī pagaru rakstu par dažādām tēmām, ko par reklāmu nevar nosaukt. Piemēram, 1999. gada 4. “Biškopja” tēma bija “Bišu barības bāze un apputeksnēšana”. Latvijas bites pielikumā raksts par bišu barības bāzes papildināšanu ar kultivētiem nektāraugiem, un divi nedaudz īsāki raksti, viens par viršiem un otrs par kārkliem.

Akciju sabiedrība “Latvijas bite”, kas vēlāk pārtapa par SIA “Deiva”, vispār ir pelnījusi, lai to īpaši piemin, jo tā “Biškopi” sponsorē jau no žurnāla pirmajām dienām (un dara to joprojām). Firmas reklāma visus 25 gadus, tikai ar dažiem izņēmumiem, ir atradusies uz žurnāla 4. vāka. Turklāt vēl arī minētais reklāmas pielikums. Ieguldījums vērā ņemams, žurnāla 4. vāks pilnkrāsu drukā reklāmdevējam 1998. gadā maksāja 100 LVL, kas tolaik nebija maza nauda.

1999. gada pirmā numura tēma – stropi, otrais numurs veltīts māšu audzēšanai un māšu nomaiņai, trešais – bišu slimībām un ceturtais – bišu barības bāzei un apputeksnēšanai.

2000. gada numuru tēmas: nozari reglamentējošie dokumenti, dravošanas pieredze ārzemēs un atkal bišu ziemināšana (jau otro reizi, pirmo reizi par šo tēmu arī žurnāla pirmajā burtnīcā). Gada noslēdzošā – ceturtā – “Biškopja” burtnīca jau vairs netiek veltīta kādam noteiktam tematam, tajā rakstīts gan par biškopību ārzemēs, gan pašmāju notikumi, piemēram, par preču zīmi “Ievākts Latvijā”, medus marķējuma noteikumi un medus tirgus problēmas.

Žurnāla pirmās piecgades pēdējais gads – 2001. gads – sākas ar izdevumu, kura sagatavošanai ir ne tikai izraudzīts atbildīgais, Valdis Biļinskis, bet arī par to paziņots lasītājiem (citās žurnāla burtnīcās ne vienmēr tā bija). Šajā žurnālā atkal nav izraudzīta žurnāla tēma. Izdošanas piektajā gadā žurnāls arī kļūst plānāks, atgriežas pie 48 vai pat 46 lappusēm, un arī krāsainās viduslapas ir pazudušas (patiesībā tās bija pazudušas jau 2000. gadā). Otrais žurnāls veltīts bišu māšu audzēšanai un māšu nomaiņai (tāpat kā 1999. gada 2. numurs), trešais – bišu un biškopju veselībai. Savukārt ceturtā numura tēma – Latvijas biškopības zinātne.

Jūtams, ka labā doma – katru žurnāla burtnīcu veltīt kādai noteiktai tēmai – ne visai labi darbojas. Ir temati, par kuriem rakstus savākt ir vieglāk, bet daudz vairāk ir to tēmu, kuras prasa nopietnāku pieeju, kur ar pieredzes apkopošanu vien nepietiek, taču par šīm tēmām žurnāls klusē. Piemēram, tā notiek ar tādiem svarīgiem tematiem kā bišu bioloģija, fizioloģija. Lieliskā iecere, ka biškopis varēs kolekcionēt žurnālus un pēc tam, sasietus grāmatā, izmantot zināšanu iegūšanai vai atsvaidzināšanai, nedarbojas, ja dažas tēmas atkārtojas, bet daudzas vispār netiek apskatītas. Turklāt ir daudz aktuālu tematu, par kuriem žurnālā ir jāraksta (aktualitātes), un žurnāls nav bezizmēra – publicējot biškopības ābeci, tiek zaudēta vieta aktuālajai informācijai, un otrādi – aktualitātes atņem vietu mācību vielai.

Ieskatu žurnāla “Biškopis” pirmo piecu gadu izdevumos noslēgšu ar citātu no pirmā “Biškopja” burtnīcas un paša pirmā raksta. Raksts ļoti pareizā vietā un pareizā laikā – par biškopības žurnālu vēsturi Latvijā. Raksta autors ir Miervaldis Vaivars.

Dr. sc. ing. Miervaldis Vaivars (1929.–2014.) bija Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes darbinieks, ilggadējais Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūta, vēlāk Latvijas Zinātnes padomes zinātniskais sekretārs, aizrautīgs dārzkopis un biškopis, biškopības vēstures pētnieks. Žurnāla “Biškopis” zinātniskās padomes loceklis un vairāku biškopības vēsturei Latvijā veltītu rakstu autors. Viens no nozīmīgākajiem – “Biškopība Sēlijā senos laikos un mūsdienās”. (Latvijas ZA vēstis. A. – 2001, 55. sēj., s./6. (616./617.) nr., 94.–99. lpp.)

Citāts no biškopības vēstures pētnieka Miervalža Vaivara publikācijas žurnāla “Biškopis” pirmajā burtnīcā 1997. gada jūlijā.

Biškopībai vienmēr bijusi liela nozīme mūsu senču dzīvē. Sākoties racionālas biškopības laikposmam, Latvijas biškopji iet kopsolī ar attīstītākām biškopības zemēm.

Kad Kurzemes Biškopības biedrības priekšsēdētājs ir Jānis Čakste, viņš 1890. gadā paša rediģētajam laikrakstam “Tēvija” noorganizē biškopības pielikumu. Tā veidošanai tiek pieņemts darbā jaunais Jānis Kreicbergs. Šis izdevums ir uzskatāms par pirmo latviešu biškopības žurnālu, kas ar nosaukumu “Tēvijas Turpinājums par Biškopību” (16 lpp.) iznāk reizi mēnesī no 1890. līdz 1903. gadam.

1903. gadā roku biškopības žurnāla izdošanā izmēģina Eduards Šefers, kas kā Kurzemes Biškopības biedrības priekšsēdētājs 1895. gadā noorganizē 1. Latvijas Biškopju kongresu. Viņa rediģētais žurnāls “Baltijas Biškopis” diemžēl iznāk tikai līdz 1905. gadam. Vēlāk E. Šefers pievēršas ķieģeļrūpniecībai un mirst 59 gadu vecumā.

Seko 1905. gada notikumi, 1. pasaules karš. Latvijas biškopība tiek nīcināta. Kurzemes Biškopības atjaunotāju biedrība Rīgā 1917. gadā izdod divus pieticīgus žurnāla “Kurzemes Biškopis” numurus, un tas arī viss.

Tikai 1920. gadā, kad jau nodibināta Latvijas Republika, Pauls Grīnups izveido žurnālu “Latvijas Biškopis”. Viņš ir žurnāla redaktors līdz 1935. gadam, kad žurnāls pārstāj iznākt K. Ulmaņa reformas ietvaros. P. Grīnups ir arī Latvijas Biškopības centrālbiedrības priekšsēdētājs un tai laikā uzlūkojams par mūsu zemes biškopības pirmo personu. Biškopju kongresā 1931. gadā pirmajā rindā centrā sēž P. Grīnups, viņam kreisajā pusē zemkopības ministrs V. Gulbis, labajā – J. Kreicbergs.

Žurnālā “Latvijas Biškopis” publicējas Jānis Skurbe, kas 1895. gadā 1. kongresā nolasa pirmo zinātnisko referātu Latvijas biškopībā “Daba un māksla racionālā biškopībā”, Jānis Kreicbergs un citi ievērojami biškopji, arī daudzi no plašās biškopju saimes. Tiek publicēti raksti un notiek domu apmaiņa par dažādiem biškopības jautājumiem. Žurnālā publicējas arī Pēteris Rizga, taču tikai līdz 1925. gadam, kad viņa publikāciju dēļ par ārzemēs lietotām metodēm Latvijā rodas domstarpības. P. Rizga, sākot ar 1922. gadu, žurnālā “Latvijas Biškopis” publicējis pavisam 13 rakstu, “Dārzkopības un Biškopības Žurnālā” ir 26 publikācijas, “Latvijas Lauksaimniekā” – 16, “Zemkopī” – 7, “Latvju Dārzkopī” tikai pirmajā tā izdošanas gadā – 4.

No 1936.–1940. gadam biškopju rīcībā ir “Dārzkopības un Biškopības Žurnāls”. Šī raksta autors neskaidri atceras puikas gados (1940. g.) lasīto, ka žurnāls “Zemkopis” ir pārkārtojies un turpmāk iznāks kā “Darba Zemnieks”, bet “Dārzkopības un Biškopības Žurnāla” redkolēģija to nav izdarījusi, un tāpēc, sākot ar 1941. gada janvāri, tas neiznāks. P. Rizga 1940. gadā raksta par atsevišķa biškopības žurnāla nepieciešamību. Ne tikai no tā nekas neiznāk, bet beidz iznākt pat ar dārzkopjiem kopīgais žurnāls.

1958. gadā sāk iznākt biškopju iecienītais un plaši izmantotais žurnāls “Dārzs un Drava”. Tagad, pārskatot žurnāla gadagājumus, ar apbrīnu jānovērtē bagātīgā informācija par biškopību, ko tie satur. Atspoguļoti praktiski visi ar šo nozari saistītie jautājumi. Īpaši pozitīvi jānovērtē izmaiņas žurnāla saturā un ietērpā pēdējos gados.

Mēģinājums izdot atsevišķu biškopības žurnālu ir 1991. gadā. Maijā iznāk Republikāniskās biškopības apvienības “Latvijas bite” žurnāla “Bite” pirmais numurs. Redakcijas kolēģijas pirmā persona ir Juris Šteiselis. Tajā Kuldīgas rajona biškopības agronome Gaida Garokalne raksta:

“Un, ja nenāks atkal kāda katastrofa, biškopības nākotne jaušama tīri saulaina. Katrā ziņā saimju skaits nesamazināsies, bet produkcijas ražošana palielināsies.”

Acīmredzot nāca katastrofa: “Bites” otrais numurs iznāca 1991. gada decembrī jau kā akciju sabiedrības “Latvijas bite” žurnāls un bija arī pēdējais.

Jāpiezīmē, ka vairāk nekā 100 gadu ilgajā laikā raksti par biškopību ir publicēti arī citos žurnālos: “Zemkopī” (1893.–1940.), “Latvijas Lauksaimniekā” (1919.–1940., arī pašlaik), “Latvju Dārzkopī” (1930.–1933.), “Darba Zemniekā” (1940.–1941.), “Darbs un Zeme” (1941.–1944.) u.c.

Miervaldis Vaivars

Ir vēl kāds vēsturisks aspekts, pie kura der pakavēties biškopības žurnālu sakarā. Proti, biškopībai veltītie žurnāli un apvienotie žurnāli, kuros biškopībai “jāsadzīvo” ar kādu citu nozari, un vēsturiski visbiežāk tā bijusi dārzkopība.

Padomju laikus piedzīvojušie biškopji labi atceras jau minēto žurnālu “Dārzs un Drava”, kas kā biškopju sabiedrības izglītotājs reizēm krāšņāk, reizēm pieticīgāk darbojās Padomju Latvijā kopš 1958. gada. Pirmajā gadā žurnāla nosaukums gan bija “Daba. Dārzs. Drava”.

“Daba, dārzs, drava, tā saucas Latvijas Dabas pētnieku biedrības ikmēneša biļetens, kura pirmais numurs jau iznācis. Latvijas Dabas pētnieku biedrība,” teikts biļetena ievadā, “izdodot šo biļetenu, ir spraudusi mērķi palīdzēt dabas draugiem atrast visciešākās saites ar lauksaimniecības ražošanu, padziļinot savas praktiskās un teorētiskas zināšanas, kā arī darba iemaņas iemīļotajā nozarē.” (“Padomju Jaunatne”, Nr. 105, 30.05.1958.)

“Izdevumu “Daba. Dārzs. Drava”, sākot ar 1959. gada jūliju (otro pusgadu), izdos Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecība ar nosaukumu “Dārzs un Drava” kā Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijas un Latvijas Dabas pētnieku biedrības dārzkopības un biškopības žurnālu. Abonējiet žurnālu “Dārzs un Drava”!” (“Padomju Jaunatne”, Nr. 99, 23.05.1959.)

Tā sākās ilgmūžīgākā dārzkopības žurnāla Baltijā ceļš pie lasītājiem. Jā, šis žurnāls ir dzīvs vēl joprojām (2021. gadā) un zināmu daļu sava apjoma joprojām atvēl biškopībai veltītām tēmām. Žurnālu “Dārzs un Drava” izdod izdevniecība “Saimnieks LV”.

Varētu domāt, ka pie dārzkopības un biškopības apvienošanas vienā žurnālā “vainojama” padomju vara, kas nepietiekami novērtējusi biškopības nozīmi un iedalījusi biškopjiem otršķirīgu lomu: izveidots žurnāls un radīta līdzīgā vārdā kristītā biedrība – Dārzkopības un biškopības biedrība. Kā redzam – vienmēr otrie! Jā, zināmi nopelni te ir tā laika varai un precīzāk – nacionālkomunistiem, kam tolaik prātā bija daudz progresīvu lietu. Tomēr jāņem vērā arī tā laika vispārējās tendences PSRS – Dabas pētnieku biedrība jau nebija Latvijas izgudrojums. 1956. gada nogalē Latvijas PSR Ministru Padomē tika pieņemts lēmums “Par biškopības attīstības pasākumiem Latvijas PSR kolchozos”, kas daudzējādi veicināja to biškopības attīstību, kādu piedzīvojām Latvijā padomju laikos. Jāatceras gan, ka tolaik bijām atrauti no pasaules ekonomikas, vārījāmies paši savā sulā, bet būt starp veiksmīgākajiem kaut vai šajā pasaules daļā vienalga bija pagodinoši. Pamatojoties uz minēto Ministru Padomes lēmumu, tika izveidota Biškopības pārvalde, biškopības agronomu dienests, un, visticamāk, arī biškopjiem paredzēta preses izdevuma radīšana notika ar šī lēmuma svētību.

Taču dārzkopju un biškopju apvienošana “vienā katlā” nebūt nav padomju laiku ideja. Šo kārtību iedibināja Kārļa Ulmaņa valdība jau pirms Otrā pasaules kara, un padomju Latvijas vadība šo pieredzi tikai pārņēma. Tādēļ aicinu pakāpties vēl soli atpakaļ un ielūkoties nedaudz senākā pagātnē.

Latvijas valsts neatkarības pirmajos divdesmit gados biškopība valstī ļoti strauji attīstījās. Milzīgā tempā pieauga bišu saimju skaits. Un, lai gan vienā dravā vidēji bija ap 4 bišu saimēm, jāatceras, ka 1919. gadā biškopību vajadzēja sākt praktiski no nulles. Pirmais pasaules karš, bēgļu gaitas, brīvības cīņas – biškopībai šie notikumi nodarīja lielu postu ne tikai tiešā veidā, bet arī pastarpināti – nekoptas, nepieskatītas un izpostītas bija ne tikai bišu saimes, bet arī lauku saimniecības un cilvēku dzīves. Tomēr jau 1935. gadā – tikai 15 gadus pēc skarbajiem notikumiem – Latvijā jau bija izveidotas 176 biškopju organizācijas. Šo skaitli Latvijas Biškopības centrālbiedrības (LBCB) vadītājs Pauls Grīnups (31.10.1864.–03.02.1940.) min savā uzrunā Vecbebru Biškopības un dārzkopības skolas absolventu biedrības 10 gadu atceres svinībās 1935. gada 4. augustā Vecbebru Biškopības un dārzkopības skolā. Ironiski, taču pavisam drīz, pāris mēnešus vēlāk, 1935. gada beigās, saistībā ar Kārļa Ulmaņa valdības projektu atsevišķas lauksaimniecības biedrības tika likvidētas un apvienotas Latvijas Lauksaimniecības kameras (LLK) lauksaimniecības biedrību nodaļā. Savu nekustamo mantu, līdzekļus un saistības nododot LLK “īpašumā un kārtošanā”, kā teica tolaik. Biškopjiem kameras pilnsapulcēs vairs nebija pat savu pārstāvju. Tika likvidēta arī LBCB, un pārstāj iznākt tās izdotais žurnāls “Latvijas Biškopis”. Viens un divi – tika likvidēts Latvijas biškopju medijs, kurš sekmīgi bija darbojies 16 gadus, kopš 1920. gada janvāra.

Apjautai, kāda bija Latvija tajā laikā, pavisam īss ieskats 1935. gada statistikas datos – Latvijā 1 950 502 iedzīvotāji, no tiem lielākā daļa, 65,4% jeb 1 275 628, bija laucinieki. Valstī uzskaitītas 41 800 bišu dravas ar 163 906 bišu saimēm. Salīdzināšanai – 2020. gadā Latvijā bija ap 100 000 bišu saimju un 3000 dravu.

1935. gadā žurnālā “Zemkopis” publicēti ekonomiskie rādītāji par biškopību vairāk nekā simts (108) grāmatvedības saimniecībās Latvijā 1933./34. gadā. (“Zemkopis”, Nr. 11, 10.06.1935.)

“Biškopība arī pieder pie tām sīkajām lauksaimniecības nozarēm, kas pēc savas apgrozības saimniecības budžetā spēlē mazu lomu. Tomēr biškopība, tāpat kā putnkopība, gandrīz katru gadu dod tīrienākumu, t.i., pieder pie tām nozarēm, kas vislabāki atmaksājas. Biškopība gan vēl nav tik plaši izplatīta kā putnkopība. No 108 grāmatvedības saimniecībām ar biškopību lielākā vai mazākā mērā nodarbojas 51 saimniecībā vai 47%, pārejās saimniecībās (53%) bišu saimju nav bijis. 34 saimniecībās vai 66,7% no visām tām saimniecībām, kurās bišu bijis, biškopība noslēdzas ar tīrienākumu un tikai 11 saimniecībās vai 21,6% – ar zaudējumu. Caurmērā vienā grāmatvedības saimniecībā tīrienākums iztaisa Ls 16,48 vai uz 1 bišu saimi Ls 8,16. Caurmērā uz katru grāmatvedības saimniecību nāk tikai 2 bišu saimes, bet uz katru no tām saimniecībām, kurās ar biškopību nodarbojas – 4,3 saimes.

Augstākais tīrienākums vienā saimniecībā no bitēm bijis Ls 100.

Bišu saimes no viņu īpašniekiem prasījušas ļoti mazus izdevumus, proti, Ls 7,25 uz katru saimi. Tas gan nozīmē, ka biškopībai vēl nav piegriezta pienācīga vērība, kādēļ arī bišu medus raža vēl zema. Bišu medus raža grāmatvedības saimniecībās caurmērā visā valstī uz 1 bišu saimi ir 9,86 kg, 1 kg medus ražas pašizmaksa Ls 0,66 un pārdošanas cena 1,40.

Šī ir vienīgā lauksaimniecības nozare, kur ražojumu tirgus cena divi reizes augstāka par ražošanas pašizmaksu. Tātad mazās bitītes spēj dot lielāku pelņu kā jebkura cita nozare.

Biškopība Latvijā no seniem laikiem piekopta, un, ja ievērojam, ka medum piekrīt izcila nozīme veselības uzturēšanā, tad pie biškopības labās atmaksas tai der piegriezt daudz lielāku vērību nekā līdz šim. Vēl jo vairāk jāņem vērā bišu lielā nozīme pie dažādu augu ziedu apputekšņošanas.”

Lai labāk izprastu, ko nozīmē tīrais ienākums no bitēm saimniecībā 100 lati, tad salīdzināšanai piedāvāju šādu sludinājumu no 1934. gada: “Govju cena eksportam paaugstināta! “Bekona Eksports” paaugstinājis pamata cenu tīrasiņu un trešās pakāpes sugas govīm par Ls 30. Tātad līdzšinējo Ls 115 vietā par govi, kura izpilda minimālās prasības, turpmāk maksās Ls 145.” Vai arī kāds cits sludinājums no 1935. gada janvāra, kurā ziņots, ka F. Rozentāla manufaktūras veikals Saldū janvāra izpārdošanas ietvaros piedāvā glaunos vīriešu “Boston” uzvalkus par 27 latiem gabalā, bet dāmu ziemas mēteļus par 19 latiem un 50 santīmiem. Ja viena bišu saime saimniekam ienesusi 8 latus un saimniecībā vidēji ir 4 bišu saimes, tad dravnieks varēja atļauties pa vienam jaunam uzvalkam katru gadu, bet dravniecei, ja bites daiļā dzimuma aprūpē, – jauns mētelis pašai un meitai!

Un ko šajos apstākļos biškopjiem piedāvāja Latvijas “jaunā vara” – Ulmanis un Latvijas Lauksaimniecības kamera? Ar 1936. gada 1. janvāri Latvijā sāka iznākt jauns ikmēneša izdevums “Dārzkopības un Biškopības Žurnāls”. Mediju izdeva LLK, un tā redaktors bija izcilais latviešu dārzkopis profesors Jānis Sudrabs (02.12.1884.–25.08.1972.). Daudzi jauno kārtību sagaidīja ar cerībām. Vecie, saimniekot neprašas bija nostumti malā, nu pie darba ķersies tie, kas zina, kā vajag! Vai tiešām Pauls Grīnups, kurš biškopībai bija veltījis visu savu dzīvi, bija tik zemē metams?

Taču stāsts jau laikam ir gan par konkrētām personām, gan par mūsu dzīves mūžīgi augšup un lejup dejojošo ritējumu. Tā sacīt, jaunie allaž visu zina labāk par vecajiem… Pauls Grīnups bija gandrīz 20 gadus vecāks par profesoru Sudrabu un savu pēcteci Latvijas biškopības Olimpā – profesoru Pēteri Rizgu (16.03.1883.–24.10.1955.). Jā, Rizga un Sudrabs bija laikabiedri un vienaudži, un, ja vēl tika dotas tādas iespējas, kāpēc neizmantot?

Bet kas no tā biškopjiem? Visu cieņu profesoram Sudrabam, bet katrs jau rūpējas par noari, kas sirdij tuvāka. No satura rādītāja “Dārzkopības un Biškopības Žurnāla” 1. numura 20 tematiem 4 tēmas par bitēm, no 36 dārzkopības un biškopības tematikai atvēlētajām žurnāla lappusēm 8 lappuses – biškopībai. Iepriekšējā gadā likvidētais “Latvijas Biškopis” biškopības tematikai veltīja visas savas 38 lappuses (reklāmas neskaitot). Ar laiku jau gan žurnāls nedaudz “labojās” – 1939. gadā proporcija uzlabojās par labu biškopībai – no 52 lappusēm biškopībai tika atvēlētas 17, bet dārzkopībai vienalga 35 lappuses. Ļoti interesanta ir profesora Sudraba uzruna žurnāla lasītājiem pirmās burtnīcas ievadā.

Profesora Jāņa Sudraba uzruna “Dārzkopības un Biškopības Žurnāla” pirmajā burtnīcā 1936. gada janvārī.

Uzsākot gaitas, nostājamies ceļa sākumā. Lai šis ceļš būtu cik liels un cik tāļš būdams, gaitinieki ir divi draugi — acis un kājas. Pirmās rūpes ir acīm. Tām jāatrod vieta, kur nostāties, jāatrod vieta pašiem pirmiem soļiem. Acīm jāpētī arī tāles, kur vīsies ceļš ikdienas dzīvē. Kājas uzticas savam ceļa biedram un savukārt ir drošs atbalsts kopējās rūpēs, kopējās gavilēs.

Katrs gaitinieks ceļa sākumā ir ne tikvien izšķīries par ceļa novirzienu, bet arī par gaitas ritmu.

„Dārzkopības un biškopības žurnāls”, verot durvis tautā, apzinās sava uzdevuma nopietnību, atbildību katra atsevišķa lasītāja un visas tautas priekšā.

Mēs zinām, ka žurnālā izteiktā doma, tā slejās sniegtie norādījumi sasniegs atsaucīgus darītājus, vienalga, vai tas lauksaimnieks — augļkopis, sakņkopis — dārzāju audzētājs Rīgas tuvumā vai Jelgavas līdzenumā. Zinām, ka žurnālā meklēs atbildes uz daudziem jautājumiem dārzāju sēklu audzētāji, ārstniecības augu vācēji un kultivētāji.

Jauno ceļu gājēji puķu kultūrās, apmainoties savstarpējiem novērojumiem, drošāk turpinās un izveidos savus pasākumus.

Žurnāls grib būt klāt arī tur, kur uz pagātnes drupām un viesuļa vētras iznīcinātās ārēs zeļ jauna dzīvība, vai tie ir Ventas vai Daugavas krasti, Nāves sala vai Ložmetēju kalna pakāje.

Vai žurnāls attaisnos uz viņu liktās cerības — rādīs nākotne. Mēs ticam darbam, ticam neatlaidībai, uzņēmībai, ticam, ka tik spožas, tik siltas, tik svētīgas saules kā Latvijas saule citas nav.

Redakcija

Vismaz cieņas pēc jau nu “redakcija” varēja minēt biškopību savos ievadvārdos, vai arī biškopjiem jāapmierinās ar to vārdu, kas žurnāla nosaukumā?!

Salīdzinājumam varam iepazīties ar uzrunu, ko biškopjiem pirmajā “Latvijas Biškopja” numurā 1920. gad janvārī velta cita – žurnāla “Latvijas Biškopis” – redakcija.

Pasaules karš ir vai pilnīgi izpostījis Latvijas lauksaimniecību ar viņas nozarēm, kuras, karam sākoties, atradās savas attīstības degpunktā un sasniedza ievērojamus panākumus. Sevišķi lieli zaudējumi ir dravniecībai. Kurzemē, Latgalē un gar abiem Daugavas krastiem, no Daugavpils līdz pašai Rīgai, velti tagad meklēsim pēc bišu saimēm, kuras kritušas par upuri briesmīgajam karam un citiem ļaundariem.

Un citādi tas nevarēja i būt. Ja jau lauksaimnieks neizglāba no laupītajiem sava ganāma pulka zirgus un citus mājas kustoņus, kuri vieglāk pārvadājami, kur lai biškopis aizved savas spēcīgās saimes un citus dravas piederumus? Tas nebij iespējams un bišu saimes palika uz vietas. Nepietika ar pašu saimju izlaupīšanu, pat iztukšotus stropus salauza vai sadedzināja.

Karam beidzoties vai mierīgākiem apstākļiem iestājoties, bez kavēšanās jāķeras pie izpostīto bišu saimniecību atjaunošanas. Bet ar to vien nepietiks. Visām 40–60 pūrvietas lielām jaunsaimniecībām, kuras valdība dibinās jau nākamā pavasarī, būs ne tikvien bites jātur savos augļu dārzos, bet jāmācas racionāli kopt, ja jaunsaimnieki gribēs nostādīt savas saimniecības ienesīgas.

Tas būs katram saprotams, ka sevišķi mazsaimniecībām vajadzēs izkopt lauksaimniecības blakus nozares savu ieņēmumu pavairošanai un biškopība ir priekš tam kā izredzēta. Bet lai šī ienesīgā lauksaimniecības nozare tiešām pateicīga savam īpašniekam, pēdējam stingri jādravo pēc teorijā un praktikā izstrādātiem nosacījumiem. Lai tas notiktu, mums pastāvīgi klāt jāpiemācās, un biškopībā ir bezgalīgi daudz ko mācīties bišu paradumos, prasībās un instinktā. Izjaukt bišu dzīves iekārtu ar bitēm kaitīgiem paņēmieniem ir gāzt savu dravu bezdibenā.

Tālab jaunās Latvijas Biškopības Centrālbiedrības pirmais pasākums savā darbībā ir biškopības žurnāla “Latvijas Biškopis” izdošana, kuram jāapstaigā mūsu bitenieču un bitenieku sētas Kurzemē, Vidzemē, Latgalē un citur latviešu nometnēs ar derīgām pamācībām izpostīto dravu atjaunošanai un jaunu dravu ierīkošanai. Bez tam Latvijas Biškopis neaizmirsīs pēc iespējas arī citas lauksaimniecības blakus nozares un sniegs Latvijas namamātei – biteniecei vienu otru derīgu aizrādījumu mājsaimniecībā. Saprazdams biedrošanās lielo nozīmi lauksaimniecībā, “Latvijas Biškopis” darīs visu savās slejās, lai pamudinātu atsevišķus biteniekus iestāties par biedriem pastāvošajās biškopības biedrībās un dibināt jaunas biškopju organizācijas vai katrā lielākā pagastā. Tāpat bitenieku žurnāls pamudinās mūsu biškopības un biškopību veicinošās biedrības uz čaklu pašdarbību pie savu biedru apgādāšanas ar biškopības piederumiem, bišu barību un citām vajadzībām.

Grūtā brīdī iesāk “Latvijas Biškopis” savu gaitu. Pasakaini augstas papīra cenas un citi izdevumi sadārdzina žurnāla izdošanu, bet vietvietām pilnīgi izpostītās biškopju saimniecības dod iemeslu šaubīties par žurnālam pietiekošu abonentu skaitu. Un, ja tādos apstākļos Latvijas Biškopības centrālbiedrība ir stājusies pie “Latvijas Biškopja” izdošanas, tad viņa ir pārliecināta par žurnāla vajadzību un bitenieku pabalstīšanu ar žurnāla izplatīšanu starp saviem paziņām. Tai pārliecībā “Latvijas Biškopis” iesāk savu gaitu.

Redakcija

Latvijas Biškopis, Nr.1 (01.01.1920)

Līdzīgi emocionāls un biškopjus sirsnīgi uzrunājošs ievadraksts lasāms “Latvijas Biškopja” priekšteča “Baltijas Biškopja” pirmajās lapās.

Vajadzību pēc biškopības laikraksta latvieši jau sen sajutuši. Šī vajadzība tapuse jo lielāka sevišķi pēdējā laikā, kur biškopība ieņem pie mums tik ievērojamu un plašu stāvokli, kur mums tik daudz ļaužu iz visām dzīves kārtām, kas ar viņu nodarbojas, un kur mums tik jau daudz apstiprinātu biškopības biedrību. Jau sen pastāvējuse biškopju starpā vēlēšanās kaut tiem būtu pašiem savs laikraksts, kurā tie varētu izsacīt savas domas, piedzīvojumus un atradumus, kaut tiem būtu laikraksts, kas kalpotu vienīgi biškopības interesēm.

Šo biškopju sajusto trūkumu raudzījuse izpildīt cien. “Tēvijas” redakcija, izdodama īpašu biškopības pielikumu, par ko viņai visi mūsu biškopji būs vienmēr pateicību parādā. Tāpat godam minami arī citi laikraksti, kuri savās slejās šad un tad uzņēmuši rakstus par biškopību, kas katrā ziņā piepalīdzējuši biškopības attīstību paveicināt. Taču šie raksti bija izkaisīti pa dažādām rakstu slejām, bija grūti sakopojami, sameklējami, un galu galā aizgāja pazušanā.

Tagad nu piepildījušās biškopju sen lolotās cerības un vēlēšanās, jo Augstā Valdība devuse atļauju izdot ar jo plašu programmu latviešu valodā biškopības laikrakstu – “Baltijas Biškopi”.

Sekojot savai programmai, “Baltijas Biškopis” tad nu nesīs visādas krietnas un derīgas ziņas un pamācības ne tikvien par pašām bitēm un viņu kopšanu, bet arī par visām lietām un notikumiem, kas attiecas uz biškopību vispārīgi, pie tam par savu svētāko uzdevumu un pienākumu uzskatīdams, kuplināt un veicināt racionālas biškopības attīstību un izplatīšanos un gādāt un norādīt uz līdzekļiem un ceļiem, kā no biškopības sasniegt vislielākos ieņēmumus.

Savos aizrādījumos un pamācībās “Baltijas Biškopis” ievēros visvairāk mūsu pašu dravās un bišu dārzos no mūsu pašu biteniekiem iegūtās mācības un novērojumus, nekad neatļaudams telpas pārāk gari stieptiem vai atkal akli tulkotiem un bez kaut kādas pārliecināšanas un apdomāšanas sastādītiem citu tautu biškopības rakstiem, kuri ārzemēs varbūt pareizi un labi, bet mūsu apstākļiem nepiemēroti un nederīgi.

Racionālā biškopībā esam spēruši milzu soļus uz priekšu, mums ir jau pulka biškopju, kuri šā vārda pilnīgi cienīgi, mēs jau stāvam paši uz savām kājām!

Kaut kādas aizbildnības no citurienes mums vairs nava vajadzīgs, tāpat neesam spiesti akli pakaļ darīt citiem, iekams nebūtu par to nodevuši īsto spriedumu. Protams, ka no ārzemju biškopības literatūras visu, kas labs un kam būtu nozīme arī priekš mūsu biškopības un mūsu apstākļos, “Baltijas Biškopis” nekavēsies pasniegt jo drīzas un pareizas ziņas, jo taisni šinī ziņā “Baltijas Biškopim” sevišķi laimējies iegūt līdzstrādniekus no biškopjiem, kuri bez mums tuvāk pazīstamām krievu un vācu valodām pārvalda arī vēl franču un angļu valodas.

Vispārīgi “Baltijas Biškopis”, mums rakstus pasniegdams, lūkosies uz to, ka tie būtu īsi, bet kodolīgi; ka tanīs būtu maz vārdu, bet – pulka iekšā.

Savu gaitu uzsākot, pirmo soli dzīvē sperot, “Baltijas Biškopis” izsaka cerību un vēlēšanos kaut viņam būtu iespējams iekustināt un sajūsmināt visus mūsu krietnākos un inteliģentākos tautiešus un tautietes, sniegties viens otram rokas uz kopīgu darbību pie biškopības vicināšanas un pacelšanas. Lai tā kopīgi visiem saldā vienprātībā līdzīgi bišu saimei tikuši pūloties un strādājot, “Baltijas Biškopis”, apceļodams Latvijas ciemus un sētiņas, visur būtu mīļi redzēts un labprāt gaidīts viesis, kas arvienu atnestu jaunas, priecīgas ziņas par biškopības jaunākajiem panākumiem un līdz ar to arī par mūsu pašu labklājības stāvokļa uzlabošanos. Uz to lai Dievs palīdz!

Redakcija

Baltijas Biškopis, Nr.1 (01.04.1903)

Diemžēl žurnālu izdošana nav viegla un vienkārša lieta. “Baltijas Biškopim” gan grūti pārmest – 1905. gada notikumi skarbi skāra mūsu zemi. Žurnāla izdošanas pārtraukšana, šķiet, nebija plānota – pēdējais “Baltijas Biškopja” numurs iznāca 1. oktobrī un bija apvienotais oktobra, novembra un decembra žurnāls. Gatavojot šo numuru, vēl nekas neliecināja, ka žurnāla izdošana tiks pārtraukta, jo pēdējā lapaspusē ir nodrukāts šāds redakcijas paziņojums:

“Paziņojums. Ar šo numuru tiek visiem cien. abonentiem piesūtītas naudas pārveduma blankas priekš nākošā gada abonentu naudas atsūtīšanas. Biškopības veicināšanas dēļ laipni lūdzam mums caur vēstulēm paziņot to biškopju, zemkopju, skolotāju un visu citu adreses, kuri varētu varbūt abonēt “Baltijas Biškopi”, lai viņiem varētu dēļ iepazīšanās piesūtīt paraugu numurus. Caur paziņošanu cēlušos izdevumus par markām u.c. laipni lūdzam atvilkt no nākošā gada abonenta naudas. Abonenta nauda sūtama uz šādu adresi: гор. Митава, редакцiя журнала “Балтиясъ Бишкописъ”. Laikam jau 1905. gada revolūcijai sekojošās represijas, kas sākās tā paša gada decembrī un turpinājās nākamā gada sākumā, pārvilka treknu svītru pāri žurnāla izdošanas darbībām.

“Decembra beigās un 1906. gada pirmajos mēnešos nāves sods tika izpildīts 1170 cilvēkiem, spīdzināšanās cietušo un sakropļoto skaits nav zināms. Neņemot vērā īpašuma tiesības, saimniecības, kurās atradās iespējamie vainīgie, tika izlaupītas un nodedzinātas vai atņemtas īpašniekiem un pārdotas. Plaši tika pielietota ķīlnieku institūcija, par meklējamo cilvēku viņa tuvinieki un ģimenes locekļi atbildēja ar savu īpašumu un dzīvību. Arestētos patvaļīgi nogalināja, paziņojot “nošauts bēgot””. (Nacionālā enciklopēdija, enciklopedija.lv.)

Bet, atgriežoties pie fakta konstatējuma, ka žurnālu izdot nav nemaz tik vienkārši, kā piemēru varam minēt Latvijas vadošo biškopju centienus jeb drīzāk cerības, ka biškopji tūlīt, tūlīt tiks pie sava izdevuma laikā pēc Otrā pasaules kara. Lūk, ko profesors Pēteris Rizga raksta laikrakstā “Cīņa” 1945. gada vasaras vidū.

Profesora Pētera Rizgas publikācija laikrakstā “Cīņa” 1945. gada jūlijā.

Ar Tautas Komisāru Padomes šā gada lēmumu VAPPam (Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvalde) uzdots, sākot ar 1946. gada 1. janvāri, izdot biškopības mēneša žurnālu. Tas biškopjiem un biškopībai neapšaubāmi liels ieguvums.

Lai šo valdības atbalstu izmantotu pēc iespējas pilnīgi, biškopjiem jāgatavojas strādāt savā žurnālā. Šai pasākumā katram ir savi pienākumi. Ar Zemkopības Tautas Komisariāta (ZTK) gādību sākta visu biškopju — iestāžu, uzņēmumu un personu organizēšana vienā biškopju saimē ar ZTK Biškopības nodaļu priekšgalā. Šinī saimē ietilpst ari Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas biškopības kabinets, ZTK biškopības technikums, divgadīgā skola, apgāds, bišu māšu audzētava, instruktoru kadrs un pagastu vecākie biškopji.

Visiem interesentiem vajaga žurnālu abonēt, lai zinātu kas, kā un kad būtu darāms.

Ar žurnāla palīdzību biškopji varēs papildināt savas zināšanas un paplašināt savu redzes aploku.

Prof. Dr. P. Rizga

“Cīņa”, Nr. 156 (04.07.1945.) 17

Profesors jau vienreiz bija cerējis – pirms kara, sākoties Padomju Savienības okupācijai, Pēteris Rizga cerēja, ka jaunā vara, kurai savu lojalitāti viņš bija demonstrējis 1905. gadā, viņu ievirzīs Latvijas biškopības vadītāja sēdeklī (Zemkopības tautas komisariāta Biškopības nodaļas vadītāja amatā). Tolaik profesors uzstājās ar dedzīgu runu radiofonā, kuras īsais atreferējums bija laika garam un jaunajai valdībai atbilstošs – nāk jauni laiki, kuros biškopji paši visu lems, un, kā lems, tā arī notiks. Padomju varai atgriežoties, runas un solījumi atkal tie paši: hitlerieši izpostīja visu, kas Latvijas biškopībā bija sasniegts, nu ķersimies pie biškopības atjaunošanas. Un kā viens no galvenajiem uzdevumiem – biškopības žurnāla izdošana:

“Biškopībai lielu atbalstu sniedza TK Padome ar lēmumu, kas atrisina jautājumu par biškopju apgādi ar visu nepieciešamo inventāru un piederumiem. Šis lēmums paredz arī biškopības žurnāla izdošanu sākot ar 1946. gada janvāri, kas, bez šaubām, būs viens no efektīgākiem līdzekļiem mūsu biškopības atjaunošanā.” Pilnu laikrakstā “Cīņa” publicētā teksta atreferējumu lasiet zemāk. Vien piebildīšu, ka tikt ar publikācijām komunistiskās partijas ruporā dienas avīzē “Cīņa” nebija nekāda joka lieta, kur nu vēl par vienu tematu divus mēnešus pēc kārtas. (Līdzīgu rakstu, tikai par dārzkopību “Cīņai” sarakstījis prof. Dr. J. Sudrabs; tāpat arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docents J. Lucāns par laukkopību un prof. Dr. A. Silmalis par lopkopību.)

Biškopība

Profesora Pētera Rizgas publikācija laikrakstā “Cīņa” 1945. gada augustā.

Pēdējo 5 gadu laikā mūsu biškopība daudz ko pārdzīvojusi. 1940. gadā Padomju Latvijā bija pāri par 200 000 bišu saimju. Viena saime deva gadā no 12–15 kg atņemama medus. ZTK Biškopības apgāds (ZTK – Zemkopības tautas komisariāts, J.Š.) rūpējās par biškopībai nepieciešamo inventāru un piederumiem. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas vasku fabrika pārstrādāja mākslīgās šūnās apmēram 80% no visa republikā saražotā vaska. Strauji sāka attīstīties dravu pārvadāšana vasaras vidū uz Zemgales bastarda rajoniem, bet rudenī uz viršu siliem Rīgas apkaimē un arī citos rajonos. Šā teicamā pasākuma veicināšanai LL Akadēmijas biškopības kabinets konstruēja speciālus pārvadājamos stropus, sagatavoja ar viļņotu stiepli pastiprinātas mākslīgās šūnas, uzbūvēja īpašu, viršu medus spiedi, ar kuras palīdzību varēja no šūnām iegūt tīru viršu medu.

Ar Padomju Latvijas nodibināšanu biškopībai bija dotas jaunas iespējas straujai attīstībai. Pie ZTK nodibināja biškopības nodaļu, ar ko mūsu biškopības veidošana bija nodota pašu biškopju rokās – līdz tam biškopība bija kā dārzkopības piedēklis. Biškopības nodaļa palika centrs, ap kuru pulcējās visas biškopībā ieinteresētās iestādes un darbinieki: biškopības apgāds, LLA biškopības kabinets, biškopības technikums Vecbebros, instruktoru kadri. Biškopības nodaļa noorganizēja Līvbērzes Baložos bišu māšu audzētavu, kurai mūsu dravu ražības pacelšanā būtu liela nozīme. Zemākās biškopības skolas vietā Vecbebros noorganizēja trīsgadīgu biškopības technikumu. Augstākās kvalifikācijas biškopjus sagatavoja toreizējā Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā. Īsi sakot biškopība bija nostādīta uz tāda ceļa, pa kuru tā varēja sasniegt visu iespējamo.

Tad nāca hitleriešu iebrukums un iznīcināja visu, kas biškopībā bija sasniegts ar lielām pūlēm ilgu gadu darbā. No mūsu kopējā bišu saimju skaita palikuši tikai apm. 8%.

Tagad visā Padomju Latvijā reizē ar atbrīvošanu no iebrucējiem uzsākta biškopības atjaunošana. Lai biškopībā sasniegtu kaut tikai to, kas mums bija, jāveic liels darbs. Šī darba veikšanai nepieciešams noteikts darba plāns, kura realizēšanai jārada organizācija ar disciplinētiem darbiniekiem. Šis darbs jau iesākts un pagaidām veicas sekmīgi. Mūsu biškopības priekšgalā atkal stāv ZTK biškopības nodaļa, kura ap sevi koncentrē visus tos faktorus, kas saistīti ar biškopību. Šai apvienībā jau iesaistīts atjaunotais ZTK Biškopības apgāds, LL Akadēmijas biškopības kabinets, Vecbebru biškopības technikums, biškopības zootechniķi, vecākie dravnieki, bišu māšu audzētavas. Katram ir savi uzdevumi un pienākumi biškopības veicināšanas laukā. No minēto iestāžu pārstāvjiem ar ZT komisāra pavēli iecelta Biškopju padome — padomdevēja iestāde. Tās uzdevums palīdzēt ZTK biškopības nodaļai risināt visas biškopības problēmas. 18

Biškopībai lielu atbalstu sniedza TK Padome ar lēmumu, kas atrisina jautājumu par biškopju apgādi ar visu nepieciešamo inventāru un piederumiem. Šis lēmums paredz arī biškopības žurnāla izdošanu, sākot ar 1946. gada janvāri, kas, bez šaubām, būs viens no efektīgākiem līdzekļiem mūsu biškopības atjaunošanā.

VAPP's jau izdevis brošūru ar praktiskiem norādījumiem dravošanai, bet pašreiz iespiež lielāku rokas grāmatu biškopībā. Pagājušā pavasarī valdība atbalstīja biškopjus, izsniedzot tiem cukuru izlaupīto bišu saimju uzturam. Jau darbojas vairākas mākslīgo šūnu darbnīcas. Ir noorganizēts 4-gadīgs biškopības technikums. Biškopība sāk strauji atzelt.

Prof. Dr. P. Rizga

“Cīņa”, Nr. 180 (02.08.1945.)

Lai gan, kā rakstā minēts: “Šis lēmums paredz arī biškopības žurnāla izdošanu, sākot ar 1946. gada janvāri, kas, bez šaubām, būs viens no efektīgākiem līdzekļiem mūsu biškopības atjaunošanā,” kā redzam, ar lēmumiem vien ir par maz, nekāds žurnāls netika izdots, un pagāja vēl 12 gadi, līdz tapa atkal apvienotais kopizdevums dārzkopjiem un biškopjiem, kurā biškopība bija, profesora Rizgas vārdiem, “kā dārzkopības piedēklis”. Tomēr drukātās periodikas loma profesora rakstā ir augsti novērtēta: žurnāla izdošana “bez šaubām, būs viens no efektīgākiem līdzekļiem mūsu biškopības atjaunošanā.”

Jā, redzam, ka aizvadīto 130 gadu laikā Latvijas drukātajiem preses izdevumiem biškopībā nav klājies viegli. Pirmais informatīvais avots – “Tēvijas Turpinājums par Biškopību” – dienasgaismu ieraudzīja tālajā 1890. gadā, kad tikai nieka 40 gadi bija pagājuši kopš pirmā mūsdienīgā stropa patentēšanas ASV. Tas notika laikā, kad līdzīgas idejas par bišu turēšanu kustināmu apkāru stropos dzima arī Rietumeiropā, tomēr pagāja gadu desmiti, līdz tās pieņēma un akceptēja praktiskie biškopji. Ir norādes, ka Latvijā vēl līdz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem daudzās dravās lielā skaitā bija sastopami primitīvie bluķu stropi. Debates biškopju vidū par to, kas labs un kas nederīgs, kura informācija ticama un kura – maldinoša, nerimst vēl līdz šai baltai dienai. Nebija un nav viegli žurnālu redaktoriem vadīt savus sapņu kuģus – savus žurnālus biškopības zināšanu jūrās, izvairoties no politiskajiem, uzskatu un personīgo ambīciju sēkļiem. Bet tāda jau ir vēsture, un tāda ir jūra – citreiz mierīga un citreiz bangojoša, bet vienmēr – cerības raisoša.

Atļaušos punktu šim rakstam likt ar žurnāla pirmās galvenās redaktores Nadīnas Laukmanes vārdiem – “BIŠKOPIS” – JŪSU ŽURNĀLS!