2009. gada 5. decembrī Vecauces pilī Latvijas Biškopības biedrība svinēja savu 15 gadu jubileju. Kā jau tas šādās reizēs pieņemts, jubilejas iespaidā gribas nedaudz gremdēties atmiņās ...

Ja atmiņa neviļ, tad tas bija 1994. gada 14. aprīlī, kad biškopju sapulce (Latvijas biškopju kopsapulce) pieņēma lēmumu organizēt sabiedrisku organizāciju - Latvijas Biškopības biedrību. Nedaudz vairāk kā četrus mēnešus vēlāk – tā paša gada 30. augustā notika biedrības dibināšanas sapulce.

Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, gribas biedrības darbību iedalīt trīs krietni atšķirīgos posmos. Pirmais – entuziasma un šaubu pilnā biedrības dibināšana. Karstās debates par mērķiem un uzdevumiem, statūtu saturu, rajona nodaļu veidošana un vispēdīgi – dibināšanas sapulce un tai sekojošie jaunās organizācijas pirmie soļi. Un te vislielākais paldies sakāms biedrības pirmajam līderim, bitenieku atzītajam un cienītajam cilvēkam, nelaimīgi un nelaikā aizsaulē aizgājušajam Edvīnam Krūmiņam. Un, protams, arī viņa uzticamajiem atbalstītājiem – Andrejam Mizim, Aleksandram Triznam, Leonam Līnim un vēl daudziem aktīviem tā laika biedrības darboņiem.

Otrs posms – 2000. gada pavasarī par LBB valdes priekšsēdētāju ievēl Armandu Krauzi. Ar šo brīdi beidzas sapņu un cerību laiks, jaunais valdes priekšsēdētājs saņem uzdevumu – biedrībai jākļūst patstāvīgai organizācijai, kura spēj ne tikai pastāvēt pati par sevi, bet arī spēj cīnīties par visu Latvijas biškopju interesēm. Un tas īpaši aktuāli ir sakarā ar valsts virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).

Trešais posms sākās 2004. gadā ar Latvijas iestāšanos ES. Ar šo pievienošanos Eiropas valstu ekonomiskajai savienībai, biškopības nozarei kļuva pieejami ES atbalsta līdzekļi. Varam būt laimīgi un pateicīgi liktenim, ka mums uz šo brīdi bija darboties spējīga organizācija, starp citu, skaitliski lielākā lauksaimnieku organizācija – šobrīd ar 1463 biedriem, kuras vadībā dravnieki varēja īstenot tādus nozarei svarīgus atbalsta pasākumus kā bišu slimības varozes ierobežošana un biškopības produkcijas popularizēšana. Un arī par šī perioda aktivitātēm lielais padies jau minētajiem LBB pārstāvjiem, kā arī vēl citiem, kurus sumināja uz Vecauces pili atbraukušie biškopji.

Par savu ieguldījumu Latvijas Biškopības biedrības attīstībā pateicības vārdus saņēma Armands Krauze, Andrejs Mizis,  Kornēlija Lukševica (Ogre), Aleksandrs Trizna, Nadīna Laukmane (žurnāls „Biškopis”), Armands Gumbris (Valmiera), Jānis Puriņš (Madona), Maigonis Emars (Kuldīga) un Māris Romanovs (Liepāja). Viens nav karotājs, šis sakāmvārds ir bieži lietots un arī šajā svētku reizē par aktīvu un raženu darbību biedrības valdes darbā un palīdzību valdes priekšsēdētājam pateicības saņēma Māris Krišmanis – ar savu bišu taku Laumu dabas parkā, Jānis Vainovskis – ar novitātēm medus mārketingā un Artūrs Grudovskis ar jauniem produktiem (pirts medus), vaska un bišu maizes pārstrādi. Lielu paldies biedrība saka biškopjiem: Monikai Mizei,  Ritai Grīnbergai, Miervaldim Vaivaram, Antonam Mikosam, Armandam Galviņam, Ilgai Griķei, Raivim Sadauskim, Rimantam Gaidamovičam, Agnesei Sitnikai, Lolitai Rudzītei, Kārlim Skujiņam, Jānim Sulutauram, Aivaram un Ilonai Radziņiem, Dzintrai Spainei, Ilgai Dāmei un Dzintaram Ozoliņam; sadarbības partneriem: Marutai Solvitai Naudiņai, Aldonim Vēriņam, Agnesei Nollendorfai, Irēnai Upmalei, Ivetai Ozoliņai, Adrijai Sietiņsonei un bijušajiem LBB darbiniekiem: Dacei Šternai, Vijai Mauliņai, Valteram Brusbārdim, Irēnai Vitkovskai, Ilzei Pētersonei, Rutai Gošai un Oskaram Mūrniekam.

Taču nemazāk sirsnīgus pateicības vārdus par iepriekš uzskaitītajiem biteniekiem ir pelnījuši arī visi pārējie biškopji. Teju ikviens varētu pastāstīt vairāk vai mazāk interesantu stāstu no sava bitenieka darba mūža. Ar saviem labajiem darbiem mēs visi radam viedokli par biškopību, tātad arī par nozares organizāciju – biškopības biedrību. Biedrība – tie ir biškopji, biedrību veido biškopji. Ja biškopjiem biedrība nav vajadzīga – tad tā arī beidz pastāvēt. Un otrādi, kādi ir biškopji – tāda arī pati biedrība.

Un biškopji mums ir godam! To varēja redzēt gan viņu staltajā stājā un lasīt mirdzošajās acīm, gan arī tas bija dzirdams svinīgās sanāksmes dalībnieku sarunās: gandarījums par aizvadītajiem darba gadiem, prieks par tikšanos ar labiem kolēģiem un seniem draugiem.

Jāuzliela arī biškopjus sveikt nākušos vietējos māksliniekus no Auces mūzikas skolas un Bēnes amatieru teātra. Koncerts bija interesants un bija patīkami vērot, kā Auces jaunie muzikanti savos priekšnesumos turējās līdzi pedagogu sniegumam.

Vakara gaitā viesus izklaidēja arī ceļojošs portretists un fotogrāfs, bet pils tornī biškopjiem nākotni zīlēja zīlnieces. Bija iespējams arī pakavēties atmiņās noraugoties senākās un ne tik senās fotogrāfijās „iz biedrības un bitenieku dzīves”. Neiztika arī bez tradicionālās jubilejas kūkas ar svecītēm un svētku kliņģera.

Atskatoties uz LBB 15 gadiem nedrīkst aizmirst arī ikgadējos Vislatvijas biškopju saietus, kas katru gadu notiek citā Latvijas reģionā:

1995. gadā – Vilces gravā;

1996. gadā – Vecbebros;

1997. gadā – Priekuļos;

1998. gadā – Silmačos;

1999. gadā – Laidzē;

2000. gadā – Ogrē;

2001. gadā – Aucē;

2002. gadā – Lendžos;

2003. gadā – Vaidavā;

2004. gadā – Turlavā;

2005. gadā – Saulainē;

2006. gadā – Višķos;

2007. gadā – Vecbebros;

2008. gadā – Cīravā;

2009. gadā – Vecpiebalgā.

Jauši vai nejauši, bet LBB 15 gadu jubilejas svinības notika Vecauces pilī – vietā kas nesaraujami saistīta ar mūsu valsts ievērojamo biškopības autoritāti profesoru Pēteri Rizgu. Arī mūsu valstī visplašāk lietotā, profesora konstruētā stropa – Latvijas stāvstropa sākotnējais nosaukums bija Auces strops – par godu vietai kur tas tapis.

Svētki aizvadīti un biškopji jau sen kā ķērušies pie darba – jaunā sezona vairs nav aiz kalniem, jāsagatavojas kā pienākas, jo: „Mēs par bitēm un par medu! Kurš gan cits, ja ne mēs?”

Juris Šteiselis, LBB padomes priekšsēdētājs

Rita Bartuševica, LBB izpilddirektore

Raksts publicēts žurnālā "Dārzs un Drava" 2010. gada janvāra-februāra numurā