15. augustā 15:10 apiterapeite P.Stradiņa KUS neiroloģe Dr. Maruta-Solvita Naudiņa un Latvijas Biškopības Biedrības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze LR4 raidījumā "Без рецепта" diskutē par apiterapiju un biškopības produktiem. Raidījumu iespējams noklausīties LR4 arhīvā. Lai klausītos raidījumu, lūdzu, spiediet šeit (raidījums krievu valodā).

Biškopībā parasti ir darīšana ar lieliem skaitļiem. Bišu saimē ir desmitiem tūkstoši bišu, kārē tūkstošiem šūniņu. Ja dravā ir tūkstotis bišu saimju, tad mūsu apstākļos tā jau ir ievērojami liela drava. Starp citu, jaunās paaudzes biškopjiem varbūt tas nemaz nav zināms, bet Latvijā arī PSRS laikos bija dravas, kurās bišu saimju skaits sniedzās pāri tūkstotim. Lielās dravas veidoja kolhozi un padomju saimniecības, un tas aizsākās 1974. gadā. Pirmā lieldrava tika izveidota Vecbebros, Vecbebru sovhoztehnikumā (tur mācījās topošie biškopji un tur tolaik atradās arī Biškopības izmēģinājumu stacija). 1977. gadā Vecbebru tehnikuma dravā jau bija 1 300 bišu saimes (te gan jāatzīmē, ka tehnikums no ražojošās saimniecības tolaik bija juridiski nodalīts un tehnikumam bija sava mācību drava). 1984. gadā lielas bišu saimniecības jeb kā toreiz tās sauca – bišu fermas – bija jau vairākos rajonos un pati lielākā bija Talsu rajona “Valdgale”, kur dravas vadītājs Visvaldis Auzukalns un viņa kolēģi saimniekoja ar 2814 bišu saimēm (vēlāk, astoņdesmito gadu nogalē, saimju skaits dravā sasniedza 3000). Bet minētajā 1984. gadā, tūkstošnieku pulciņā atradās arī Valmieras rajona “Kaugurieši” un “Naukšēni”.

Ar šādu ievadrakstu sākas žurnāla “Latvijas Biškopis” 1921. gada pirmais numurs. Gadumijas daudzajās brīvdienās atlika laiks arī šāda veida izklaidēm – senu un it kā, mazaktuālu rakstu lasīšanai. Tas nebija pirmais raksts, ko šajā pagātnes “ekskursijā” apmeklēju. No iepriekšējiem biju nedaudz aizrāvies ar teju gadsimtu senās valodas pētīšanu un sajūsminājos par dažādām valodas pērlēm – šodien jocīgiem, bet tolaik, acīm redzot, pavisam ikdienišķiem vārdiem un teikumu veidojumiem. Pie tiem arī labprāt atgriezīšos, gan kādā citā reizē.

Izvērsta atbilde uz 2015. gada aprīļa mēneša izdevumā publicēto jautājumu.

Jautājums

Ir zināms, ka akācijas ir lielisks medusaugs ar vairākām labām īpašībām. Kāpēc Latvijā nav sastopamas akāciju birzis, lai mērķtiecīgi ievāktu akāciju medu? Vainīga nelatviska izcelsme, klimatiskie apstākļi, ilgstoša audzēšana? Bet pa vienam šie koki sastopami salīdzinoši bieži un bites tos apmeklē ļoti labprāt.

Šelomīte Jaunzeme

Veltīta mazbērniem un tiem,
kuriem nav bail stāvēt blakus stropam

 

Sensenos laikos cauri laukiem, skaistām, ziedošām pļavām un beziem mežiem plūda arī skaista, plata, līkloču upe. Tās krastos citu koku vidū auga arī diženu ozolu birzis. Daudzi no ozoliem bija simtiem gadu veci un to viduči kļuvuši tukši. Tajos dobumos patvērumu atrada daudzi meža iemītnieki, kad nācās glābties no negaisa, aukstuma vai mukt no ienaidnieka. Dažam labam tie noderēja par labu mājas vietu visa gada garumā.

Brīdī, kad Latvijā bites ir ieziemotas, biškopjiem ir iespēja ceļot un iepazīt citu valstu tirdziņus, kā arī ir iespējas tajos tirgot savu produkciju. Arī man vienmēr ir paticis pabūt citās valstīs, iepazīties ar šo valstu biškopjiem un mācīties no viņiem kaut ko jaunu, lai izmēģinātu savā dravā. Šoreiz uz Vāciju devos sadarbībā ar biedrību „Valmieras-Gīterslo apriņķu sadarbībai”, kurā darbojas Valmieras rajona teritorijā esošie pagasti, tagadējie novadi un Valmieras pilsēta.


Ziemassvētku tirdziņš Gīterslo apriņķa pilsētiņā Reda-Vīdenbruka

Laikā no 2014. gada 26. septembra līdz 28. septembrim Lielbritānijā, Velsas nelielajā un tūristu iecienītajā pilsētiņā Langollenā notika kārtējā SICAMM konference. SICAMM ir starptautiska organizācija, kas cenšas apvienot visu to valstu biškopjus, kuru teritorijā kādreiz mitušas un, cerams, vēl joprojām ir satopamas Rietumeiropas tumšās medusbites (Apis mellifera mellifera). Citiem vārdiem – SICAMM ir organizācija, kuras mērķis ir apvienot visu to dravnieku un zinātnieku pūliņus, kuri mēģina saglabāt mūsu vietējo biti un vairot tās popularitāti biškopju vidū.

Zinātnieku izteiktās bažas, desmit gadu senā pagātnē, ka mazā stropu vabolīte (Aethina tumida) visticamāk nokļūs arī Eiropā ir piepildījušās – šī gada septembra sākumā eksotisko kaitēkli konstatēja Itālijas dienvidos.

Žurnāls „Journal of Apicultural Research”, kuru izdod Starptautiskā Bišu zinātnes asociācija (IBRA), ir publicējis zinātnisku rakstu par bišu saimju bojāeju Eiropā 2012-2013. gada ziemā. Publikācijā ir atspoguļoti arī Latvijas bišu saimju ziemošanas dati un tie ir iekļauti - analizēti kopējā Eiropas mērogā.

Lai biškopjiem atvieglotu bruto seguma aprēķināšanu saimniecībā, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs mājas lapā ir publicējis saistošu aprēķina tabulu. Aprēķina tabulu skatīt šeit.
Detalizētu bilances, finanšu un laika patēriņa analīzi, kas palīdzēs noteikt un organizēt biškopības saimniecības lietderīgumu skatīt šeit.

Kāpēc uz Ukrainu? Un kāpēc tieši tagad?

Ukrainu kā vienu no bijušās PSRS republikām padomju laikos, protams, esam apmeklējuši ne reizi vien. Karpatu kalni skatīti dažādās kompānijās pat divas reizes. Arī Kaukāzs apmeklēts divas reizes, esam bijuši aiz Polārā loka, redzējuši Murmansku un Barenca jūru Norvēģijas pierobežā, ir redzēta eksotiskā Vidusāzija, tāpat arī Sibīrija un Baikāla ezers. Tomēr nekad nav gadījies būt Krimā. Vienīgi mūsu Gita tur ir bijusi (pat divas reizes!) savos skolas gados. Un pēdējos gadu desmitos jau pieņemts braukt nevis uz Austrumiem, bet uz Rietumiem…

COLOSS ir liela mēroga projekts, kuru ieviesa 2008. gadā Eiropā. Atvasinot projekta nosaukuma saīsinājumu, tas varētu skanēt šādi: „Medus bites saimju bojāejas novēršana”. Nosaukums jau pasaka priekšā projekta galvenos darbības virzienus – skaidrot bišu saimju bojāejas iemeslus/cēloņus un kā tos novērst. Projektā iesaistās vadošie biškopības pētnieki, industrijas pārstāvji un 2012.gadā biedru skaits pārsniedza 300 no 61 valsts.

Latvijas vietējā medus bite (Apis mellifera mellifera L.) dēvēta arī kā Eiropas tumšā bite, Rietumeiropas tumšā bite un Viduskrievijas bite. Gandrīz katram autoram ir sava laika raksturīgs nosaukums.

Biedrības "Zemes draugi" sagatavoto materiālu "ĢMO-mīti un fakti" skatīt šeit.

Pasaules Dabas Fonds un Latvijas Lauku konsultāciju un informācijas centrs (LLKC) ir nācis klajā ar informatīvo materiālu "Padomi labākai lauksaimnecības praksei". Materiālu skatīt šeit. Materiāla autori ir Dzidra Kreišmane un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. Informatīvajā materiālā apkopoti padomi, kā sabalansēt ražošanu un vides aizsardzību, doti piemēri un skaidrotas ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses likumsakarības.

Kopš 2005. gada Latvijas Biškopības biedrība apgūst ELGF Kopējās tirgus organizācijas pasākumu „Atbalsts biškopības nacionālajai programmai”, kuru veido 50 % ES un 50 % valsts finansējums. Lai saņemtu šo finansējumu, ik pēc trīs gadiem finansējuma apjoms un programma tiek pārskatīta no Eiropas Komisijas puses un finansējuma apmērs ir atkarīgs no oficiālos reģistros noziņoto bišu saimju skaita.

Latvijas Biškopības biedrība (LBB), kas ir lielākā lauksaimniecības organizācija, kura apvieno 1725 biedrus – lauksaimniekus, kas nodarbojas ne tikai ar biškopības produkcijas ražošanu, bet arī praktiski pārstāv visas citas lauksaimniecības nozares.